Pārdomas par Latviju pēc Daron Acemoglu grāmatas “Why nations fail” izlasīšanas, 2. daļa

2013. gada 3. marts

(turpinājums vakardienas domām par Latviju pēc Daron Acemoglu grāmatas, laipni lūgti komentāri, tie gan parādīsies ar kavējumu, jo man ir jāapstiprina)

Pēdējos gados minētas daudzas un dažādas “steidzami veicamas” reformas un neatliekami darbi: cīņa ar ēnu ekonomiku, reformas izglītības sistēmā, infrastruktūras uzlabojumi. IZM pūlas ar augstākās izglītības sistēmu, ārzemju uzņēmēji norāda uz maksātnespējas procesu un tiesu sistēmas zemo kvalitāti. Liekas, jādara ir viss. Un tā arī ir – tiešām ir jādara viss.

Pirmajos 20 neatkarības gados mēs izveidojām un nostiprinājām ekstraktīvas politiskās un ekonomikas institūcijas, tāpēc tā tiešām ir taisnība: nav tādas nozares, kur nebūtu puvuma pazīmju un kurās nebūtu nepieciešami radikāli uzlabojumi. Un tās arī liekas vienlīdz svarīgas, jo šīs institūcijas veido apburto apli, kas ir grūti pārraujams. Tomēr tas ir pārraujams, un kā jebkura šāds aplis, ir pārraujams jebkurā posmā. Lielākoties izmaiņas iepriekšminētajās jomās, ja tās spētu noturēt ilgākā termiņā, tiešām izraisītu izmaiņas visā sabiedrībā. Piemēram, ja augstākās izglītības sistēmu izdotos izmainīt no ekstraktīvas uz inkluzīvu *) un noturēt šo situāciju 20 gadu garumā, tā izmainītu arī politiskās institūcijas un ekonomiku (ilgstoši apgādājot valsti kvalificētiem un labi atlasītiem cilvēkiem, nav iespējams, ka viss paliktu kā iepriekš). Līdzīgi, ja tiesu sistēmu izdotos pārveidot par kvalitatīvu un iekļaujošu, arī šāda izmaiņa ilgākā termiņā mainītu politiskās un ekonomikas institūcijas. T.i. “Slazda” dinamiku, par ko pats kādreiz esmu rakstījis, var lauzt jebkurā tā posmā. Izaicinājums ir to noturēt ilgā laika periodā, jo pirmos 20 gadus izveidotā iekļaujošā institūcija nevienam īsti nav nepieciešama, bet daudziem noteikti ir traucējoša.

Tas arī ir iemesls, kāpēc reformas praktiski visās jomās ir “uzkārušās”. Īsti nevienam no “nozarēm” tās nevajag. Ko īsti darīt, lai veiksmīgāk virzītos uz priekšu?

Un te nu mēs varam smelties idejas no Daro Acemoglu.

Ir svarīgi veikt reformas pareizā kārtībā un sākt ar politiskām institūcijām, konkrēti, ierēdniecību un parlamentu.

Acemoglu uzskata, ka politiskās institūcijas ir “sākums visam”. Tās tālāk veido ekonomikas institūcijas un ekonomikas institūcijas, savukārtm nosaka izaugsmi. Nezinu, vai tā ir, taču noteikti politiskās institūcijas ir ar lielāko un tiešāko ietekmi visā sistēmā. Piemēram, izmainot tiesu sistēmu, pozitīvā ietekme lēnām un pamazām pilētu pārējā sabiedrībā. No politisko institūciju izmaiņām ietekme ir tūlītēja, un salīdzinot ar pārējo sistēmu, ar milzīgu value-for-money.

Ar pēdējām izmaiņām vēlēšanu aģitācijas kārtībā jau mazliet mazāk, bet Latvijas politiskā sistēma ar kampaņām, kurās tiek tērēti miljoni, un 200 cilvēku partijām ir tipiski ekstraktīva, izveidota ar mērķi noturēt šauru grupu varu. Ja vēlamies izrauties no sava nabadzības slazda

Jāpadara politiskās institūcijas iekļaujošākas: t.i. jānodrošina, ka ir lielāka cilvēku iesaiste un ir mazāka iespēja, ka kāds šaurs spēks var sagrābt varu

Daži konkrēti priekšlikumi, kā padarīt partijas iekļaujošākas

A. Nozīmīgi jāpalielina finansējums partijām. Teiksim, kādas 4 reizes. Šāds finansējuma pieaugums tāpat uz Latvijas budžeta fona būtu santīmi, bet pozitīvā ietekme uz valsti būtu milzīga. Lielāks finansējums samazina atkarību no ekstarktīvas ekonomikas. Jo lielāki partiju budžeti, jo mazāka vara visādiem “kasieriem”. Pilnīgi muļķīgs ir uzskats, ka “cilvēkam nekad nepietiek”. Ja neskaita atsevišķus labi zināmus gadījumus, godīgums ir eksponenciāli atkarīgs no ienākumiem (badā mēs visi visdrīzāk zagtu). Ir arī jāstiprina partiju kapacitāte, lai partijas varētu uzturēt pastāvīgu ekspertu pool. Tas uzlabotu ekspertīzes pārmantojamību. Partijās būtu jābūt cilvēkiem, kuri specializējas kādā nozarē gadiem. Mazliet ciniskāk – “partiju ekspertu” vietas nodrošinātu arī pakāpenisku “izeju” politiķiem, kuri ir kļuvuši nepopulāri. Jo ja zaudējums vēlēšanās draud ar badu – būs, kas pārdos dvēseli jebkuram “uzņēmējam”.

B. Jāizveido finansiāls stimuls iesaistīt vairāk cilvēkus partiju ikdienas darbā. Finansējums daļēji jāsasaista ar aktīvo biedru skaitu (piemēram, ar biedru skaitu, kuri balso kongresos izšķirošos lēmumos vai piedalās kaut kādā citādā veidā partiju ikdienas darbā, vai regulāri maksā biedra naudas).

C. Jāpadara vēlēšanu aģitāciju atkarīgu no iesaistīto cilvēku skaita, bet jāmazina atkarība no ieguldītās naudas 

a) Jāpadara priekšvēlēšanu kampaņas mazāk naudas ietilpīgas. Konkrēti, jāaizliedz jebkādu augstu izmaksu darbaspēka neietilpīgu reklāmu: vides reklāmu, TV, presē, radio. Uzreiz man teiks: “tāpat būs slēptā reklāma”. Jā, būs, bet aizliegums kombinācijā ar pamatīgiem sodiem tāpat liek apdomāt stratēģiju un to, vai krāpjoties varēs uzvarēt pastāvīgi (pat ja “nupat tas izdevās”). Tas spēlē labu profilaktisku lomu.

b) Jāpadara vēlēšanu kampaņas darbaspēka ietilpīgas. Neierobežoti atļaut un veicināt tos reklāmas veidus, kas ir darbietilpīgi, piemēram, standartizmēra plakātu izplatīšanu (t.i. atļaut vides reklāmu kā standartizmēra relatīvi mazus plakātus, kurus var izvietot jebkur par brīvu), door-to-door reklāmu, tikšanās ar vēlētājiem (valsts varētu pat subsidēt telpu īri šādām vajadzībām).

c) Partijas jāfinansē tikai no budžeta, jāaizliedz privāts finansējums. Manuprāt, tas ir acīmredzami, ka pēdējos 20 gados nekāds labums no visas šīs ziedojumu sistemas nav bijis. Pamatā tās loma ir bijusi negatīva.

D. Jāstimulē pilsoņu iesaistīšanās partijās. Valsts caur partiju sistēmu varētu finansēt pat visai vāji ar politiku saistītas darbības kā ceļošanu, vasaras nometnes (no Breivīka sāgas mani pārsteidza arī tas, ka norvēģu partijai nebūt ne slikta nometnes vieta bija), kursus (piemēram, diskusiju kultūru), korus, sporta spēles, varētu būt arī nodokļu atlaides uz maksātajām biedranaudām un valsts apmaksāta brīvdiena uz partiju kongresiem vai tml.

E. Jāveido sistēma, lai lēmumi netiktu pieņemti pēc winner takes it all, bet konsensusa principa. Būtu jāveicina sadarbība starp partijām, piemēram

a) daudzi D punktā minētie pasākumi varētu būt starppartiju. Varbūt jādomā, kā mākslīgi izveidot kaut ko līdzīgu ASV “primaries”;

b) vēlēšanu sistēmā izveidot iespēju ietekmēt citu partiju sarakstus, t.i., ir primārais vēlēšanu biļetens, taču ar otro biļetenu vēlētājs varētu ietekmēt personību izkārtojumu citu partiju listēs (apmēram kā tagad savā listē ar +/-). Kaut kas līdzīgs ir Vācijā. Tas ir ļoti svarīgs faktors, lai vēlāk deputāti spētu parlamentā konstruktīvi sadarboties un pamazām tas izslēgtu radikālākos kadrus.

F. Japieņem mēri, kuri vairotu savstarpējo uzticēšanos sabiedrībā, konkrēti, jāizvirza caurspīdīgums kā valsts darbības pamatprincips. Norvēģijā visi iedzīvotāji jebkurā brīdī var noskaidrot, cik nodokļos ir samaksājis jebkurš cits Norvēģijas iedzīvotājs. Cik saprotu, tas ir iespējams arī pārējās Ziemeļvalstīs. Kāpēc lai tā nebūtu pie mums? Ne jau norvēģi cieš no savstarpējas neuzticēšanās, bet mēs! Vēlētājiem ir jāredz cik kurš dod kopējā katlā. Pasakas par to, kā tas “sagraus uzņēmējdarbību” labāk nestāstīt, Ziemeļvalstīs nekas nav sabrucis, arī pie mums visi valsts sektorā strādājošo ienākumi ir publiski, nekas traģisks nav noticis. Noteikti tas uzlabos nodokļu iekasēšanu, tas gan.

Galvenais, jāatceras, ka par vēlēšanu sistēmas izmaiņas nav jāspriež konstitucionālo tiesību vai kādiem citiem tiesību ekspertiem, bet gan matemātiķiem un vadības zinātnes ekspertiem ar izpratni par spēļu teoriju. Tas nav tiesību zinātnes, bet gan vadības zinātnes jautājums: kā izveidot visiem pareizos stimulus.

Daži konkrēti priekšlikumi, kā padarīt civildienestu kvalitatīvāku un sabiedrības intereses labāk aizstāvošu

Civildienesta uzdevums ir stāvēt sardzē, lai atsevišķas grupas nesagrābtu varu un neizmantotu to savās interesēs, ja pēkšņi tāda vēlme rastos.

Ir jābūt politiskam lēmumam, ka mums ir nepieciešams neatkarīgs civildienests.

Ja ir šī griba, izveidot tādu nav dārgi un ir relatīvi vienkārši. Varu piedāvāt pāris soļus:

1) izmest atkritumos pašreizējo valsts pārvaldes cilvēkresursu attīstības koncepciju. Koncepcijā ir viena laba doma: izveidot kodola 250 personu civildienestu. Problēma ir, ka šā kodola atlase izskatās vairāk pēc esošo amatos sēdošo pozīciju nostiprināšanas, t.i. kārtējais insaideru monopoltiesību sagrābšanas manevrs, kādus mēs esam redzējuši ļoti daudzās jomās. Ar šo koncepciju mēs civildienestu stūrējam virzienā, kur pašlaik ir augstākās izglītības sektors: reāli stiprinām ekstraktīvās sistēmas insaiderus, kuri nekad nav izgājuši īstu atlasi, bet daži ir izgājuši drīzāk adverse selection. Nākotnē tas radīs pamatīgas problēmas.

2) izlemt, ka pamazām (10 gadu laikā) veidojam 250 cilvēku lielu elites ierēdņu dienestu, kurā darba samaksa būtu ļoti augsta, pielīdzināma tam, ko viņi saņemtu starptautiskās institūcijās. Pieteikties uz testiem un tml., lai tiktu šajā “kastā”, varētu jebkurš, tajā skaitā patreizējie ierēdņi. Šo ierēdņu uzdevums būtu kalpot parlamentam: būt kvalitatīvam darbarīkam Saeimas rokās.

3) izveidot augsti apmaksātu Augstākā Ierēdņa amatu (līdzekļus izmantot ņemt no tiem, kas bija plānoti koncepcijas realizācijai), kurš vienpersoniski lemj par visām ierēdņu amatu pārbīdēm civildienestā vai civildienesta paplašināšanu. Ministri vai Saeima ierēdņus nomainīt nevar. Šis Augstākais Ierēdnis kopā ar, teiksim, valsts Prezidentu lemj par to, vai kāda persona ir uzņemama 250 elites ierēdņu skaitā (pēc tam, kad ir izieta stingra testēšana) un arī visdrīzāk ar Prezidenta palīdzību risina konfliktus starp ministriem un ierēdņiem. Tādu Augstāko Ierēdni Saeima ieceļ kā Latvijas Bankas prezidentu, bez tiesībām nomainīt uz visu termiņu (kāpēc ne 10 gadiem?) ar skaidru uzdevumu vadīt civildienestu un apgādāt to ar svaigām augstas kvalitātes asinīm. Varu pat pateikt, ka redzu šajā amatā tāda tipa personu kā Vita Matīsa, ar starptautisku rūdījumu, vēlmi kalpot tautai un varbūt pat dažreiz pārspīlētām prasībām pret sevi un citiem.

4) šis viss ir jāsavieno ar politisko partiju kapacitātes stiprināšanu (skat. A punktu augstāk), lai neveidotu asimetriju kvalifikācijā.

Šīs darbības ir priekšnoteikums tam, lai reformas jebkurā citā sektorā, piemēram, augstākās izglītības sektorā, būtu noturīgas. Jau stādos priekšā, ja šo lasītu kāds politiķis, tad uzreiz teiktu “Ha, visi gudri runāt, bet pamēģini kaut ko izdarīt!”. Nē! Tā nav! Protams, ir grūti veikt reformas augstākajā izglītībā, kur vairākums mācībspēku labi saprot, ka viņi neatbilst normālām kvalitātes prasībām; ir grūti samazināt pašvaldību skaitu vai atņemt izdienas pensijas kādam. Jā, tas ir grūti, jo tur kādam ir jāatņem, augstāk minētie pasākumi, savukārt, nav grūti. Šie priekšlikumi pamatā nozīmē, ka politiķi izdara ko labu sev, nevienam neko neatņemot. Izmaksā tas salīdzinoši santīmus. Tas galīgi nav grūti… ja vien neuzskatām, ka iekļaujošas politiskas institūcijas mums nav vajadzīgas… Nu ok, vēl jau kādu laiku var turpināt tādā pašā garā.

——————————————

*) Piem. augstākās izglītības sistēmas gadījumā inclusive sistēma būtu tāda, kas nodrošina level playing field, t.i. vienādas iespējas visiem. Pašlaik tā tāda nav, elite pamatā savus bērnus izglīto ārzemēs. Cilvēkiem, kuriem nav ienākumu, lai sūtītu bērnus ārvalstu skolās, jāmācās vietējās augstskolās, kuras daudzkārt ir prasts “uzmetiens” (grūti savādāk nosaukt diplomus, kuri ved uz ļoti zemu ienākumu pusvergu darbiem). Pa jokam varu sazvērestību teoriju cienītājiem piedāvāt pat ideju, ka vietējās izglītības sistēmas mērķis pamatā ir noturēt tautu kalpības stāvoklī. Tu, cilvēciņš, izmācies par teiksim “komunikāciju speciālistu”, bet tad izrādās, ka nekur citur pasaulē tavu diplomu īsti nopietni neņem un rezultātā dodies vien kalpot nacionālajai buržuāzijai par pārsimt latiem.

——————————————————————————

1. Pārdomas par Latviju pēc Daron Acemoglu grāmatas “Why nations fail” izlasīšanas, 1. daļa (2013. gada 2. martā)

2. Izdari ko nozīmīgu! (2013. gada 12. janvārī)

3. Par uzturēšanās atļauju tirgošanu (2012. gada 30. oktobrī)

4. Par demogrāfiju (2012. gada 30. augustā)

8 comments on “Pārdomas par Latviju pēc Daron Acemoglu grāmatas “Why nations fail” izlasīšanas, 2. daļa

  1. Viennozīmīgi pārdomas rosinošs raksts. Piekrītu, ka šobrīd ir kritiskais brīdis ko darīt, lai arī politiskā elite vēl dzīvo zināmā ilūzijā par jau it kā notikušo “gaismas spēku” uzvaru pār ekstraktējošo eliti.

    Problēma, manuprāt, ir tā, ka “iekļaujošais” nav tikai pretstats “ekstraktējošam” resursu ziņā. Latvijas kontekstā “ieļaujošs” ir saistāms arī sabidrības lielāko daļu savstarpējām attiecībām. Tās šobrīd ir pretstatu pilnas, ko lielā mērā kultivē politiskā elite, radot cāļa un olas efeku. Spēja vienoties par to, ka ieļaujošais ir pareizais virziens un, ka “iekļaušana” attiecināma uz visu sabiedrību nevis tikai tās daļu, ir apšaubāma. Ar krieviski runājošiem vispār ir grūti, jo viņu kultūrā un pasaules izpratnē ekstraktēšanas spēja tiek uzskarīta par cienīgu kvalitāti. Savukārt, daudzi no “latviešiem” tā arī nomirs, domādami, ka visās mūsu bēdās vainojami šeit dzīvojošie nelatvieši. Pagaidām šī “iekļaušanas” dimensija diskusijās ir par klusu.

    Otra problēma, kas rodas domājot par jautājuma praktiskajiem aspektiem (ko darīt konkrēti), ir spēja un mehānisms kā atlasīt tos “gudros”, “godīgos” utt., kuri tad veidotu jaunu sistēmu (pārvalde, tiesas, izglītība) pamatus. “Iekļaujošs” process var būt tikai krāsains. Melnbaltie risinājumi (vieni gudri, citi, nē) nedos vajadzīgo saliedētības (kopīgi mērķi, kompromisa risinajumi) efektu, drīzāk otrādi. Savukārt krāsains process ir ilglaicīgs, bet laika nav daudz, tas strādā pret “iekļaujošā” izredzēm uzvarēt.

    Trešā problēma – vieni pareizie risinājumi var strādāt pret citiem pareizajiem. Piemēram, mūsu vieta Eiropā, kas ir pozitīvs risinājums, nozīmē to, ka daudzi no tiem, kuriem labatiktos būt par pārmaiņu dzinuļiem “iekļaujošajā” virzienā, vienkārši aizrauc uz saliedetākām vietām. Ar katru aizbraukušo “ekstraktējošā” dominante tikai palielinās. Laiks strādā pret mums.

    Kopumā uz aploksnes aizmugures ieskicētie un rakstā minētie risinājumi ir labas idejas. Vismaz apspriešanas vērtas. Domāju, ka vajadzīgi vismaz 2 papildus virzieni: 1) attiecībā uz sabiedrības saliedētību un visu šeit dzīvojošo potenciā izmantošanu; 2) attiecībā uz sabiedrības informācijas telpu, kurā šobrīd maz rodamas “iekļaujošās” idejas.

  2. Visam varu piekrist. Par otro problēmu no šā raksta arī var saprast, ka uzskatu, ka atlasīt labākos nav iespējams, ja nemaina to, kā institūcijas ir būvētas. Un izglītības un tiesu sistēmas ir “tālāki jautājumi”. t.i. protams, tur ir jāpūlās, bet tas viss nestrādās (nebūs noturīgs), ja netiks sakārtots politikas instruments – civildienests, un pats politikas process. Bez tā vispār nekāda kustības nevar būt. Savukārt to sakārtot nav iespējams, ja nav izšķiršanās, ka civildienestam ir jābūt neatkarīgam un relatīvi ok apmaksātam un ka ir jāstiprina partiju sistēma.

    Iekļaujošs process tiešām var būt tikai krāsains, tiesa. Taču neredzu iemeslu, kāpēc tāds lai tas nebūtu. Ok, nebūs visi elites ierēdņi, be ir pietiekamas iespējas dot vairāk ari citiem. Nevis pabalstu, bet dzīvesveida ziņā. Mēs varam pataisit visiem cilvēkiem dzivi daudz patīkamāku. Mums ir milzīgs aktīvs, ko mēs neizmantojam. Daba (blakus otram aktīvam – neievāktajiem nodokļiem). Mums ir gara, gara pludmale, kas ir neapdzīvota salīdzinot ar jebkuru citu valsti (pamatā dēļ nodokļu likumdošanā nostiprinātas spekulantu aizsardzības turēt zemes gabalus). Kam mēs glabājam visus tos nacionalos parkus un aizsargātās un kāpu teritorijas, ja ne saviem cilvēkiem? Nākamajām ķīniešu paaudzēm vai vāverītēm un pelītēm? Varbūt valsts (ne privātie) tur varētu sākt arī uzmanīgi un nebojājot (gan jau zinātne palīdzēs ar to kā to darīt), būvēt un dalīties ar to visu ar iedzīvotājiem… Tas ir viens veids kā valsts var dalīties un pataisīt sistēmu iekļaujošāku. Var daudz ko izdomāt, ja ir instruments – tie, kas domā un veido priekšlikumus (ierēdņi).

    Un tā ir sacensība pret laiku. Izbraukušie cilvēki jau parasti vēlas atgriezties, taču parasti viņu bērni vairs nē… Tāpēc arī ir svarīgi izdarīt kaut ko redzamu un lielu.

  3. Atziņām par iekļaujošu struktūru nepieciešamību var tikai piekrist.
    Arī manuprāt, viena no būtiskām mūsdienu Latvijas problēmām ir, acīmredzot, no PSRS laikiem mantotais noškīrums starp indivīdu un valsti, saskaņa ar kuru, pirmais pastāv, zināmā mērā, autonomi no otrā. No kā arī daudzas mūsu problēmas. (Manuprāt tā tieši izpaužas cilvēku izslēgšana no valsts pārvaldes, iespējams tā ir pašizslēgšanās vai mentalitātes līmenī mantota izslēgšanās, bet tam nav nozīmes.)
    Saskaņā ar šo noškīrumu, katru reizi (daudzu, bet ne visu cilvēku prātos), kad kāds apzog valsti viņš ir izrādījis apskaužamu veiklību, tas ir cilvēks kam līdzināties. Oligarhi, kas atrodoties nepārprotamā interešu konfliktā (Lembergs Ventspils mēs un arī tās uzņēmumu privatizatos; Šķēle lauksaimniecības ministra vietnieks un tās pārvaldē esošo valsts uzņēmumu privatizators) ieguvuši savu kapitāli, nav ieguvuši to uz ierindas Jāņu Bērziņu rēķina, bet ir savākuši kādas abstraktas, ar to nesaistītas valsts, mantu. Un no šādām pozīcijām raugoties, problēma ir tikai tāda, ka Jānim Bērziņam ir mazāk paveicies un viņš nav bijis īstajā vietā un laikā, lai paveiktu to, ko izdarīja augstāk minētie kungi. Un no kā arī šo kungu attaisnojums: “zagtu visi, ja vien būtu varējuši”. Tādējādi, ja kāda īpašība ir vispārēja tā nevar būt negatīva un vienkārši neskaitās. Šie kungi ir pozitīvi vērtējami, jo vismaz dalās ar pārējiem.

    Tieši lielāka indivīdu iesaiste valsts pārvaldē, kaut caur dalību partijā, varētu kalpot par veidu, kā likt cilvēkiem apzināties, ka tai skaitā arī viņi personīgi ir atbildīgi par visu slikto (un arī labo), kas notiek valstī. (Arguments, ka cilvēks neko nav darījis nav nekāds attaisnojums, jo arī indivīda bezdarbība vislielākajā mērā ietekmē to, kas valstī notiek.)
    Te gan ir arī savi zemūdens akmeņi, jo teoretizējot par situāciju, kad valstī ir pilna tiešā demokrātija, nav grūti iedomāties kā dažu mēnešu laikā tiek atjaunots nāvessods vai nacionalizētas visas Zviedru bankas. Tieši šādās, vienkāršu risinājumu kategorijās domā lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, īpaši nereflektējot par šādu lēmumu sekām.
    Mūsdienu kultūrā ir pieņemts mīts par labo tautu, kura nekad nav slikta un tikai ļaunie politiķi, ko tā ir izvēlējusi no sava vidus, dara visus ļaunos darbus, nekaunīgi apkrāpjot savus vēlētājus, Varbūt ir laiks pateikt skaļi, ka mēs, patiesībā, esam samērā mazizglītota tauta, mēs pieņemam muļķīgus lēmumus un mums būtu nopietni jāaizdomājas par to, ka varbūt, ja mēs katrs pats nedaudz laika veltītu pašizglītībai, tas kopumā dotu daudz labāku rezultātu nekā jebkas ko spēj darīt valsts? (Te gan nav arī iemesla visiem savākties un nopērt pašiem sevi Doma laukumā – mēs neesam neko gudra tauta, bet arī pārējās mums tuvumā dzīvojošās tautas daudz neatšķiras.)
    Kaut gan, nekas no rakstā piedāvātā šādu tiešu demokrātiju neparedz un vismaz lielāko daļu būtu tikai pareizi īstenot vai vismaz apspriest to. (Pat, ja mēs tiešām panāktu daudz vairāk cilvēku partiju rindās un šie cilvēki tiešām spētu vadīt partijas dienaskārtību, tas būtu pietiekami pakāpenisks process un ir apšaubāmi, ka kādas populistiskas idejas no iepriekšminētajām iegūtu likuma spēku. Turklāt, iespējams es kļūdos par Latvijas tautu un manis pieminētais refleksijas trūkums ir raksturīgs tikai cilvēkiem, kas apzinās, ka no viņu viedokļa, lielos vilcienos, nekas nav atkarīgs un viņi ir tiesīgi runāt ko sirds vēlas, bez nekādām sekām.)
    Ja nu tiešām rezultātā mums beidzot rastos īstas partijas, kas aug no apakšas, no cilvēkiem, ko vieno kāda ideoloģija. Nevis partijas no augšas, kur daži indivīdi sākumā izveido partijas piramīdas spici un tikai pēc tam mēģina pielasīt apakšā piramīdas pamatu.

  4. punctum. Ir tāds koncepts par punktum, jēdziens nozīmē plašāk kā cikai centrālā vietā, atslēgas jautājums vai svarīgākā tēma. Punktum drīzāk ir mehānisms, kāda redzama daļa, kas iekustina sistēmu, padara to dzīvotspējīgu un, iespējams, nodrošina arī pašattīstību, tas ir šoks, ārpus līdzsvara, kaut kas kas maina attīstību. Man šķiet ka visas duālās sistēmas (labs-slikts, melns-balts, pareizi-nepareizi, inkluzīvs-ekstraktīvs) slimo ar to ka tās nespēj atrast šo punktum un piedāvā multidimensionālus risinājums. Kas no matemātikas un sociālās modelēšanas ir ļoti labi saprotams ka gramatvediska bilance (nepietiek-palielinām, par daudz-samazinām). Mans liekas ka šī bilancveidīgā domāšana ir tā kas ierobežo iespējas saskatīt šo punktum (vairāk – http://latvijas-attistibai.blogspot.com/2013/01/kur-ir-musu-problemu-sakums.html – piedot, pašreklāma). Un liekas ka pirmais uzdevums mums būtu rast šos punctum, kas izsit sistēmu no ierastās gaitas – kur vissnotiekkabijamplanojušiunsarunajuši.

    Otra atziņa. Es mazliet esmu anarhists, demokrāts, ari kaut kas man patīk no liberālisma, protams visvairāk sajūsmina monarhija, bet labas idejas saskatu arī kreisajā politikā. Incanti ir tas ka visas šīs sajūtas attīstīstās arī laikā gaitā. No rīta vairāk liberālis, bet vakarā kad man nedod datoru nu tad monarhistiskās idejas strauji ņem virsroku. Tas viens, otrs – it kā piederu katoļiem, bet zinu ka ir luterāņi, iespējams trolejbusu vadītāji, santehniķi, finansisti (tā šeit tu vari turpināt nosaucot vismaz vēl 100 dažādas interesu kopas, man apnika). Vēl interesantāk ir tas ka kaut kur pavīd doma ka visām šīm augstākminētajām dimensijām ir vajadzīgs viens plāns, viens mērķis (par kuru protams visi vienojas). Un protams ka parādās asprāši kas sāk ražot šos mērķus (ja ne ražot, tad vismaz apkarot ar vārdiem – tasjaunavmērķis-eszinukadsirmerķis). Tāpēc liekas ka kaut kādam diktatam, piespiešana ir nepieciešama, jo tīra demokrātija nav iespējama (to var arī matemātiski pierādit, man liekas ka pirms 10 gadiem to viens pierādija, pajautā Robertam). Pie kā noved šī paradigma – pie varas erozijas – ekonomiska rakstura rīkojumus par nodokļiem mums šobrīd sniedz Latvijas banka, Tiesībsargs, Satversmes tiesa (nav pārsūdzams), Saeima, Ministru kabinets, Valsts kontrole, Sadarbības padome – nākotnē sniegs – Fiskālās disciplīnas padome un gan jau radīsies arī citi censoņi (kaut vai Galvenais ierēdnis). Tādējādi šī multidimensiju pasaule atspoguļojas institūcijās un interesanti ir tas ka dažkārt tie pieņemtiem lēmumi ir pretēji – vieni saka lielāku progresivitāti, citi saka ka nē (vari izpētīt IZM, AIP un IKZK pretīmstāvēšanu). Lielāka iesaiste nozīmēs lielāku daudzveidību un lielāku varas centru eroziju- tātad straujāku koalīcijveidīgās lēmumpieņemšanas kultūras ienākšanu. Tas ko pateicu neatbils demokrātiskas kultūras atziņām, bet tā u tas ir — iespējams vajadzīgs mehānisms kā padarīt lēmumus izpildītiesspējīgus. Un te kā tēvs no debesīm parādās Galvenais ierēdnis (ar visām meritokrātiskas sistēmas iezīmēm) un pasaka man nelaimīgajam ko darīt.

    Sintēze. Mēģināsim šis divas atziņas salikt kopā – vai ir mehānisms, kas sistēmu tur tālu no statiskā līdzsvara – dinamiskā līdzsvara laukā un vienlaikus ir piebremzēta un derivācijām un erozijām. Mans piedāvājums būtu:
    – likumā par partijām ielikt mehānismu, kas nodrošinātu diskusiju mehānisma un kultūras attīstību, tā lai muļķības nevarētu piedzimt un tikt iedēstītas iekšā partijās. Ir jābūt kādam selektīvās atlases mehānismam, kas iedarbina iekšējo demokrātiju, nodrošina atlasi un izlasi. Tā lai dunduki netiek tālāk par partijas kopsapulci
    – partijas reģistrs (nevag daudzskaitlīgas partijas, bet vajag daudzskaitlīgus atbalstītājus, tā lai partijas varetu mainīt tikai reizi 4 gados) partijas tiek finansētas ne pēc vēlēšsanu rezultātiem, bet pec reģistra (te sākas motivācija strādāt partijai ar cilvēku)
    – nepiekrītu Galvenajam ierēdnim (meritokrātiskas sistēmas vienmēr ir ņēmušas nelabu galu)
    – partija piedalās vēlēšanās ja deklarē vismaz trīs savu think-tank, kas sniedz atbalstu vēlēšanu gaitā. Nav think-tank nav konfektes.

    man liekas ka šīs četras lietas varētu radīt punctum efektu vienlaikus ierbežojot latviešu šizo izpausmes. Piedot ka gari un murgaini

    • Par punktumu nezinu. Var arī tā skatīties uz pasauli, nezinu gan kas no tā īpaši mainās. Bet priekšlikumiem lejā visumā varu piekrist. Ja to visu kaut kā var realizēt pēc būtības nevis formāli… Izņemot par Galveno Ierēdni.

      Laikam neesmu precīzi izteicies. Galvenā Ierēdņa uzdevums nebūtu pamācīt presē un TV par visiem jautājumiem, bet pamatā klusēt un dot padomu, ja kāds politiķis prasa. Viņa galvenā funkcija būtu ierēdņu cilvēkresursu vadīšana. It kā necili, bet ar to pietiek.

      Arī civildienesta galvenais uzdevums ir kalpot parlamentam (stiprināt parlamenta varu). T.i. neatkarīgs civildienests nenozīmē to, ka viņi tagad spriedelēs, ko grib un kā būtu pareizi, bet izpilda to, ko politiķi uzdod. Piemēram, NA politiķi saka “gribam patriotiskākas filmas”, tad ierēdņu (arī Augstākā Ierēdņa) uzdevums ir nevis sākt ko spriedelēt TV par to, kurš un vai “apspiež mākslinieku brīvību”, bet pāris dienās (nevis gada laikā) nākt klajā ar 3 priekšlikumiem, kuri apmierinātu gan vēlētos politiķus, gan nozari, gan arī Eiropā neizskatītos jocīgi… Pēc tam jau NA tad izsauktu savu ekspertu pool un visi kopā varētu apspriesties, vai apmierina piedāvājums.

      Ierēdņiem ir jākalpo politiķiem, taču politiķiem tad no savas puses ir jāatturas no micromanagementa. Nerunāsim par koruptīvām darbībām iepirkumos kā agrāk bija modē, bet arī citādi politiķiem būtu jāatturas no pārāk sīki izstrādātu priekšlikumu veidošanas, jo tie neizbēgami un objektīvi vienmēr sanāks švakāki kā ierēdņiem. Tāds savstarpējs self restraint ar daudz labāku rezultātu abiem.

      Augstākā Ierēdņa amata izveide ir atslēga visā sistēmā. Tā tiek veidotas neatkarīgas sistēmas, no divām sastāvdaļām: uz ilgāku laiku neatlaižama vadība, + neatkarīgs finansējums. Tāpēc tā taisa centrālās bankas. Citāda neatkarība neeksistē. Piemēram, vai varētu centrālo banku izveidot uz pāris 500 Ls vērtu cilvēkresursu speciālistu bāzes Valsts Kancelejā kā tas ir izdomāts valsts pārvaldes cilvēkresursu attīstības koncepcijā? Ni-a.

      Meritokrātiskas sistēmas strādā vislabāk. Franču uz ENA bāzes būvētais civildienests ir vienkārši galvas tiesu pārāks par jebko citu pasaulē un arī citi labākie civildienesti ir tie, kuros ir franču sistēmas elementi (Dānijā piemēram).

  5. Dažas ātrās “memmes” 😉

    – interesanti, cik daudz valsts sekretaru strādā par politiķiem ministru kabinetā, man sanak 4, vai drīz nebūs tā ka visi ministri būs no civildienesta, ko tas nozīmē – labs civildienests vai absolūts politiskās “atlases” trūkums. Man liekas ka pedējais. Tas nozīmē ka nevar būt “galvenais ierēdnis”, kas sēž klusi kakatiņā un kaut ko vada. Superpolitķi jau pirmajā mēnesī pateiks ko domā.

    – ENA, nezinu vai mūsu t.s. valsts admin skola vēlk uz ENA, bet viena gudra dāma no Igaunijas vienreiz teica (uzrakstīja labu publikāciju par valsts pārvaldi) – Austrumeiropas NPM (new public management) neredzēt kā savas ausis (varētu teikt arī ēzeļa ausis) kamēr tā nebūs izgājusi normāla civildienesta attīstības fāzi. Postvēberisms mūs spēšot glābt un tad kad būsim iemācījušies elementāras vadības procesus, nu tad varam sapņot par MbO, NMP, PbR, utjp.

    – nesen (pirms 1-2 nedēļam) internetā bija ziņa, veči nopirkuši apkures katlu, uzlikuši, bet liekas ka tas nav īstais. Pasūtīja pētījumu pie RTU zinātniekiem, tie uztaisīja, pateica ka OK, nu lūk – partija pateica ka nepareizie zinātnieki ir bijuši. un iesākās kariņš – manējie eksperti pret tavējiem ekspertiem, šitā zinātne saprot, a tā ir sliktā zinātne

  6. Vairāk un vairāk pārliecinos, ka izeja no šaurās bezizejas, ko sauc par cilvēkkapitāla klātbūtni valsts pārvalde ir partiju piederības reģistra veidošana un tai atbilstošu ierobežojumu noteikšana dalībai politiskajos procesos. Sajūta tāda ka arvien tālāk ejām Veimāras republikas beigu posmā. It īpaši sajūta radās pēc trešdienas izcilās diskusijas LTV, 100panta un citiem gadījumiem. Ja cilvēks un partija nav izlaista ar piecu gadu pārbaudes posmu cauri publisko diskusiju mašīnai, nu nav ko darīt vēlēšanu listēs. Piederības reģistrs savukārt nepieciešams, lai atšķaidītu visas šīs draugu kopas, ko nezin kāpēc sauc par partijām. Un tad arī nebūs fail.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s