2013. gada 2. martā

Daži ievadvārdi. Pirmkārt, kaut gan pārdomas zemāk būs par D.Acemoglu grāmatu “Why nations fail”, jums nav jābūt izlasījušam grāmatu, lai saprastu, par ko ir runa. Otrkārt, šīs pārdomas ir vairāk tāda brainstorm sesija nevis kaut kas pārdomāts un galējs. Gribas arī zināt, ko citi domā par šiem jautājumiem. Treškārt, “gribas zināt, ko citi domā par šiem jautājumiem” nozīmē arī to, ka man neinteresē jūsu domas par citiem jautājumiem. Visiem komentāriem ir nepieciešams mans apstiprinājums (t.i., ja vispār tādi būs, tad tie parādīsies ar kavējumu) un ne-pa-tēmu spamu utt. filtrēšu atkritumos.

Tas arī viss, tagad pie lietas.

Daron Acemoglu pašlaik ir viens no lielākajiem, ja ne lielākais, “izaugsmes teorijas” spīdekļiem, tāpēc viņa grāmata ir uzmanības vērta jebkurā gadījumā. Tiesa, ir ciniķi (“The Financial Times” aizvakar, piemēram), kuri atzīmē, ka konkrēti šīs grāmatas popularitāti labi skaidro sociālajām zinātnēm vienmēr tik svarīgā spēja pamatot, kāpēc esošā sistēma ir vislabākā un attiecīgi ir mūžīga.

Bet par pašu grāmatu: tā ir laba, bet nepērciet to! Tā ir viena no tām grāmatām, kurā ir apkopoti daudzi visiem zināmi vēstures stāstiņi, bet interesantas domas ir uz vienas A4 lapas apkopojamas un šīs domas ir sekojošas:

1) to, kāpēc dažas valstis ir bagātas un citas nē, nosaka politiskās un ekonomikas institūcijas: iekļaujošas (inclusive) institūcijas nodrošina izaugsmi, kamēr ekstraktīvas (extractive) institūcijas noved pie stagnācijas. Dažas definīcijas (D. Acemoglu teksts):

Iekļaujošas ekonomikas institūcijas: Inclusive economic institutions are those that allow and encourage participation by the great mass of people in economic activities that make best use of their talents and skills and that enable individuals to make the choices they wish. To be inclusive, economic instututions should feature secure property rights, an unbiased system of law, and a provision of public services that provides a level playing field in which people can exchange and contract; it also must permit the entry of new businesses and  allow people to choose their carriers.

Iekļaujošas politiskās institūcijas: Inclusive political institutions make power broadly distributed in society and constrain its arbitrary exercise. Such political institutions also make it harder for others to usurp power and undermine the foundations of inclusive institutions.

Ekstraktīvas politiskās un ekonomikas institūcijas, attiecīgi, ir pretējas. Tās raksturojas ar ne-iekļaujošu vadību, kurā dominē naudas un šauru interešu grupu vara, vāju likuma varu, augstām barjerām ieejai un izejai tirgos un profesijās, vienlīdzīgu iespēju neesamību un insaiderus sargājošām monopoltiesībām visos sektoros.

2) Politiskās institūcijas ir primāras attiecībā pret ekonomikas institūcijām. T.i. no iekļaujošas politiskās sistēmas izriet iekļaujošas ekonomikas institūcijas. No iekļaujošām ekonomikas institūcijām, savukārt, rodas izaugsme.

3) “Inclusive” ar “extractive” nav savienojams, t.i. iekļaujošas politiskās institūcijas nevar ilgstoši sadzīvot ar ekstraktīvām ekonomikas institūcijām un ekstraktīvas politiskās institūcijas nevar sadzīvot ar iekļaujošām ekonomikas institūcijām.

4) Ekonomikas institūcijas stiprina politiskās institūcijas un otrādi, t.i. veidojas stiprinoša dinamika. Kad abas ir ekstraktīvas tad veidojas vicious cycle, t.i. dziļāk ekstractive attiecībās vedoša dinamika, ja abas ir iekļaujošas – veidojas virtuous cycle, iekļaujošas attiecības stiprinoša dinamika.

5) Izaugsme var būt arī pie ekstraktīvām institūcijām, bet tā nebūs ilgstoša. Agri vai vēlu tā beigsies, savukārt, ar iekļaujošām institūcijām tā būs ilglaicīga.

6) Kāpēc kādas valsts institūcijas vispār kļūst iekļaujošas? Ir critical junctures, kad notiek kaut kādi svarīgi notikumi, var būt arī nejauši gadījumi, vai kādas izmaiņas tehnoloģijās, kuras tad vēlāk, saskaņā ar 4) punktu pastiprinās un izveidojas vai un iekļaujoša vai ekstraktīva sistēma.

Tas arī viss. Pēc autora izpratnes viss, kas bijis pirms Anglijas “revolūcijas” 17. gs beigās ir bijis ekstraktīvs, savukārt, no nesenākas vēstures tikai Rietumu demokrātijas kvalificējas kā iekļaujošas, PSRS nebija, arī Ķīna nav.

Mazliet kritikas

Argumentācijas vājākais punkts ir tas, ka
a) nav skaidrs galvenais jautājums: kas ir tie critical junctures un nejauši notikumi (random events), kāpēc tie veidojas. Ja darbojas dinamiku stiprinoši virtuous un vicious cycles, kāpēc dažreiz nostrādā kaut kāds nejaušs, it kā nesvarīgs, notikums, izmainot dinamiku pretējā virzienā, citreiz atkal nē? T.i. kā tas nākas, ka ekstraktīvu sistēmu, kura ir stiprinājusies gadsimtiem, pēkšņi it kā maznozīmīgi notikumi pagriež visu pretējā virzienā?

Vēl pāris nesvarīgāki iebildumi:
b) Ņemot vērā, ka ekstraktīvas izrādās praktiski visas impērijas pagātnē, kā arī tādi attīstības brīnumi kā 19. gs. Vācija, šodienas Ķīna un Dienvidkoreja svarīgākajā savā attīstības posmā (līdz 70ajiem gadiem), pārlieku optimistisks un nepierādīts šķiet uzskats, ka mūsdienu demokrātija, kas lielākoties ir stipri nesens ieviesums un pašlaik daudz kur plīst pa šuvēm, ir ilgtspējīga, bet viss pārejais nav;
c) Acemoglu uzsver politiskās sistēmas prioritāti, taču tas ir zināmā pretrunā ar to, ka eksistē virtuous un vicious cycles. Ja teiksim valsts ir stipri dziļi vicious cycle, ja notiek mazas politiskas pārmaiņas inkluzīvākas sistēmas virzienā, saskaņā ar vicious cycle šīs politiskās pārmaiņas nebūs diez ko primāras, bet tiks izdzēstas. Veidojas vistas-olas problēma: grūti noteikt, kas ir primārs.

Apkopojot, visumā var piekrist Acemoglu teiktajam, taču diez vai tas ir viss stāsts, t.i. svarīgākais jautājums “kāpēc dažas valstis ir bagātas, bet citas nē” paliek tikpat neskaidrs kā iepriekš. Institūcijas ir nepieciešamais priekšnoteikums attīstībai. Tā tas ir, taču tas ir bijis izaugsmes teorijas mainstream ka tik ne pēdējos 50 gadus. Vairākums zinātnieku mēģina iet dziļāk un jautāt “kāpēc vienā valstī ir kvalitatīvas, inkluzīvas institūcijas, bet citā nē?” un tur nu atrast atbildi ir ļoti grūti. Acemoglu te var salīdzināt ar tādu pustraku autovadītāju, kurš autoservisa remontētājiem stāsta un mēģina tos pamācīt: “skatieties uz svecēm! Dzirkstele no svecēm ir tas, kas dzen auto uz priekšu, bez svecēm un dzirksteles tas auto uz priekšu neies!”. Nu, taisnība jau viņam ir. Visdrīzāk, arī statistiski šāda hipotēze ir pierādāma labāk nekā jebkura cita, jo, ja sveces nestrādā, tad auto tiešām nekustēsies, 100% sakarība…  Tomēr, neskatoties uz šo patiesību, diez vai kāds “sveces dzen uz priekšu auto”  uzskatīs par izsmeļošu skaidrojumu, kāpēc automašīnas kustas uz priekšu. Institūcijas ir nepieciešamais priekšnoteikums attīstībai, taču nu nekādi nav pierādīts, ka tās ir izsmeļošs un visaptverošs skaidrojums.

Bet kas tad ir skaidrojums? Kas nosaka to, kāpēc viena sabiedrība izveido inkluzīvas institūcijas, bet cita nē? Manuprat, tā pati kultūra vien ir (Acemoglu to noliedz kā skaidrojumu). Kultūra plašā izpratnē kā sabiedrības uzskatu kopums par to, kas ir pieņemams un kas nē. Dažas sabiedrības akceptē ekstraktīvu politisko un ekonomisko sistēmu un tāpēc ar tādu arī sadzīvo. Uzskats “lai ir zaglis, bet vismaz dalās” ir tipisks domāšanas (kultūras) piemērs, kurš balsta un baro ekstraktīvu sistēmu. Piemēram, Berluskoni tādā Dānijā būtu noslaucīts no politiskās skatuves jau vairākas vēlēšanas atpakaļ, taču Itālijā viņs var atgriezties ar uzvaru. Grieķijā ir problēmas cīņā ar krīzi, jo politiskā elite nav nomainījusies… Nu nemainās viņa ja tiek visu laiku pārvēlēta. Ja tauta grib ekstraktīvu sistēmu, – viņi to arī iegūst. Un tas notiek kā demokrātijā, tā citās sistēmās.

Ar random events vien ir pagrūti izskaidrot, kāpēc anglosakši visās savās kolonijās ir izveidojuši vienādi iekļaujošas ekonomikas un politikas sistēmas (priekš sevis, ne aborigēniem), kamēr spāņi – nekur. Acemogolu savā grāmatā ļoti interesanti raksta par daudzajiem elites mēģinājumiem ASV veidošanās sākumā izveidot ekstraktīvas institūcijas Virdžīnijā. Visi tie bija neveiksmīgi. Tikmēr Latīņamerikā izdevās uzreiz. Pagrūti ir to izskaidrot ar nejaušību. Tā ir kultūra: Virdžīnijā jaunajiem kolonistiem ekstraktīva sistēma bija nepieņemama un viņi no tās bēga, kas savukārt, valdošajiem lika uzlabot sistēmu un padarīt iekļaujošāku.

Sajūsmas saucieni un kā tas viss attiecas uz mums

Tie visi iebildumi augstāk ir vairāk par to, ka autors, manuprāt, cenšas ambiciozi, bet nepamatoti apgalvot, ka ir atklājis, kāpēc citas valstis ir bagātas, bet citas nē. Taču who cares par to? Acemoglu grāmata varbūt nav labākais skaidrojums jautājumam “why nations fail”, taču tā ir labākais skaidrojums konkrēti Latvijas šodienas situācijai, jo mēs pašlaik tiešām atrodamies tādā critical juncture punktā, kad varam nosvērties iekļaujošu vai ekstraktīvu institūciju virzienā.

Katrā ziņā tur, kur esam šodien mēs nepaliksim.  Kopš 1992. gada neatkarības atgūšanas Latvija stabili izveidojās par valsti ar ekstraktīvām politiskām un ekonomikas institūcijām, tāds dzimtbūšanas variants, kur korumpēta, šauras intereses apkalpojoša, politika mijiedarbojās ar darbaspēku par vergiem uzskatošu uzņēmējdarbību. Visu izmainīja iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā un galvenais, brīva darbaspēja kustība. Var pat teikt, ka Latviju glāba emigrācijas iespēja. Kā ASV Virdžīnijā kādreiz, emigrācijas iespēja grāva pašus ekstraktīvās sistēmas pamatus. Arī mūsu gadījumā cilvēki pakoja somas, jo ir Eiropā vietas, kur ir institūcijas ir iekļaujošākas. 2004. – 2008. gadu burbulis bija tipisks piemērs kā ekstraktīva politiskā un ekonomiskā sistēma, nevēloties dalīties, bet nespējot izveidot ko labāku, izmisumā centās pirkt vēlētājus. Tas arī izdevās kādu laiku, bet tā kā (taisnībā D. Acemoglu) šāda sistēma nevar būt efektīva un izaugsme nevar būt noturīga, tas viss beidzās ar katastrofu 2008. gadā, kas daļēji iznīcināja kā ekstraktīvās politiskās, tā arī ekonomikas institūcijas.

Tagad mums vēl aizvien ir ekstraktīva ekonomikas sistēma (uz mazapmaksātu darbu balstīta uzņēmējdarbība, monopoli, vājas tiesu un izglītības sistēmas), arī kultūra daļai no populācijas ir ekstraktīvu sistēmu atbalstoša (“īsts politiķis zog, bet dalās”). Savukārt, otrai daļai, pateicoties ilgstošai tuvāku un tālāku ziemeļu un rietumu kaimiņvalstu ietekmei, tas neliekas pieņemami, par ko liecina tas, ka pie mums Berluskoni līdzīga “atgriešanās” tomēr neizdevās. Mums tagad ir daļa politiskās institūcijas – valdība, parlaments u.c. kuras vairs nav klasiski ekstraktīvas, bet tiecas iekļaujošākas sistēmas virzienā, kamēr to, ko Acemoglu apraksta kā ekonomiskas institūcijas (izglītības, tiesu sistēma, uzņēmumi) ir lielā mērā tie paši vecie.

Vērtīgākā Acemoglu grāmatas atziņa ir tas, ka tāda sistēma nav stabila ( 3) augstāk): extractive/inclusive maisītas sistēmas nevar pastāvēt, kaut kas mainīsies: vai nu iekļaujošos politisko institūciju fragmentus “noēdīs” ekstraktīvo ekonomikas institūciju kopa, vai arī inkluzīvas politiskās institūcijas tiks izveidotas līdz galam un pārveidos ekonomikas institūcijas. Pašlaik Latvija balansē uz naža asmens: vai nu mums izdosies lauzt sistēmu vairāk iekļaujošas virzienā vai arī mēs atkritīsim atpakal ekstraktīvajā sistēmā. Ir pamats optimismam, jo ārējie spēki spiež uz pirmo variantu: grūti iedomāties, kā, paliekot ES, ekstraktīva sistēma varētu ilgstoši eksistēt, jo cilvēki vienkārši turpinās bēgt. Mūsu nākotne ir ekstrēmi: vai nu kaut kas līdzīgs Ziemeļvalstu iekļaujošam sabiedrības modelim vai arī izstāšanās no ES un tāda Baltkrievijas noslēgtība. Kaut kas pa vidu ilgstoši eksistēt nevar. Augsta riska spēle…

Tam visam ir nozīme, ja domājam, kas ir nozīmīgas  prioritātes Latvijā un kas nē. Par to raksta otrajā daļā.