2013. gada 12. janvārī

Tātad. Man patīk šī valdība. Man liekas, ka viņi saprot, ko dara un ko grib sasniegt. Un viņu pūles ir vērstas pareizā virzienā. Kaut kā neērti pat izrunāt šos vārdus, bet uzskatu arī, ka Saeimas patreizējie deputāti tiešām cenšas un strādā Latvijas tautas labā. Jā, es tā nopietni uzskatu. Manuprāt, šī arī ir labākā Saeima un valdība, kāda Latvijā ir bijusi kopš neatkarības atgūšanas. Tomēr…

 Too little, too late – tā varētu raksturot šīs valdības un Saeimas darbību, kaut izdarīts nav maz. Svarīgākie darbi, ko uzreiz tā varu iedomāties – nulles deklarāciju ieviešana, priekšvēlēšanu aģitācijas ierobežošana, budžeta deficīta samazināšana bez ārēja spiediena, siles likvidācija biodegvielas “uzņēmējiem”. Noteikti daudz ko aizmirsu.

 Taču daudz svarīgāks jautājums par “kas ir izdarīts?” ir “vai izdarītais ir adekvāts izaicinājumiem?”

Teiksim tā, ja uzdevums ir pārlēkt aizai, vai ir jēga, ka spējam aizlēkt tālāk, ja tāpat otru malu nesasniedzam? Visas šīs darbības varētu būt adekvātas 1991. gadā vai pat 2003. gadā, tad tas varbūt atbilstu tā laika izaicinājumiem. Taču tagad tā nav, jo, kamēr mēs 20 pēc-neatkarības gadus esam iesprūduši un atražojam padomju sistēmu nu jau nākamajā paaudzē, pārējā pasaule ir virzījusies straujiem soļiem uz priekšu. Kad ieguvām neatkarību, atceraties, Ķīnas preces tiešām bija nekvalitatīvi draņķi un attīstības valstu līderi parasti runāja ar tulka palīdzību. Tie laiki ir pagājuši, tagad viņu (mūsu konkurentu) līderi ir mācījušies labās Rietumu universitātēs un runā perfektā angļu valodā kā līdzīgs ar līdzīgu ar Rietumu līderiem, un ķīniešiem jau ir virkne kvalitatīvu zīmolu, kuri konkurē Rietumu tirgos. Laiks ir gājis uz priekšu, tikai mūsu risinājumi kavējas par gadiem 10.

 Bet kādi tad ir tie izaicinājumi, par kuriem mums tiešām būtu jādomā? Tie ir sekojoši:

 Galvenais izaicinājums: tikt galā ar “time inconsistency” mūsu attīstības plānos. Tās iemaņas/spējas, kuras ir priekšnoteikums mūsu attīstībai vēlākās attīstības stadijās, pašlaik nav vajadzīgas. Savukārt, pašlaik nepieciešamās iemaņas ilgtermiņā var nodrošināt tikai stagnāciju.

Teiksim, ja mums ir jāveic 40 gadus ilgs konverģences ceļš, tad iemaņas, kuras ir nepieciešamas, lai pārvarētu pēdējo 20 gadu posmu, ir pavisam citas nekā tās, kuras nepieciešamas pirmajā, “pakaļdzīšanās”, dekādē. Pašlaik lielākoties ir nepieciešams nekvalificēts darbaspēks, līdz ar to tie, kuru spējas ļauj cerēt uz ko vairāk, redz labāku pielietojumu savām spējām un emigrē. Tomēr tad, kad mēs attīstībā nonāksim līdz posmam, kad pieprasījums pēc talantīgiem un augsti kvalificētiem darbiniekiem palielināsies, viņu mums vairs nebūs. Šo situāciju mainīt nav viegi, tāpēc nav nekāds brīnums, ka pašlaik ar reformām iet tik grūti. Daudzas no reformām, ko valdība pašlaik cenšas realizēt, ir vērstas uz valsts ilgtermiņa interesēm, taču nevienam no patreizējiem insaideriem tās nevajag (sīkāk skatīt manu rakstu “Slazdā”). Starp tiem pašiem deputātiem, par kuriem visumā esmu pozitīvās domās, lielākajai daļai ir kaut kāda labi iekārtota un grūti izcīnīta vietiņa “sistēmā”. No tās īsti negribas atteikties, pat ja saprotam, ka tā īsti nav nopelnīta. Tā sakot “varbūt pamazām… aiziešu pensijā, tad lai reformē!” Par nožēlošanu, tad būs par vēlu.

Kas notiks, ja nekas netiks darīts? Mūsu attīstība apstāsies, tas var notikt pēc 10 vai 15 gadiem, bet tas droši notiks, nesasniedzot to vēlamo “Vācijas līmeni”. Piedevām, šī situācija nebūs labojama. Gudro prātu emigrācija iecērt neaizpildāmu robu genofondā. Intelekts iedzimst – tas ir zinātniski pierādīts. Katrs starptautiski novērtēts zinātnieks, kurš aizbrauc, ir zudums Latvijai ne tikai savas dzīves laikā, bet arī nākamajām paaudzēm.

Viltīgs apstāklis šajā situācijā ir tas, ka šo noasiņošanu mēs nemaz neievērosim, jo dzīvosim zem straujas izaugsmes anestēzijas. Dēļ patreizējās tehnoloģiskās atpalicības kādus gadus desmit mums izaugsme ir nodrošināta, jo panākt pamatīgu produktivitātes pieaugumu Latvijā ir vienkārši ļoti daudzās jomās. Pajautājiet kādam, kurš ir mēģinājis Latvijā celt māju – tajā procesā ir milzīgas iespējas efektivitātes uzlabojumam, kaut pielietojot minimālu veselo saprātu. Tā pagaidām ir daudzās jomās, kā valsts, tā privātajā sektorā un visi šie “acīmredzamie uzlabojumi”, visdrīzāk, tiks izdarīti tuvākās desmitgades laikā, tādejādi nodrošinot pietiekamu izaugsmi.

Pēc tam, vēl esot tālu no “Vācijas līmeņa”, iestāsies stagnācija, jo tālāki uzlabojumi prasīs starptautiski konkurētspējīgus prātus, bet tādu valstī vairs nebūs [1]. Piedevām, situācija nebūs stabila, bet pakāpeniski pasliktināsies (relatīvi pret tehnoloģiski attīstītām valstīm), jo stagnācija padarīs emigrāciju pievilcīgāku arī vienkārši strādāt spējīgiem vidusslāņa cilvēkiem, emigrēs aizvien jaunas kohortas ne tikai no “gudrā gala” bet arī no “čaklā gala”. Vietējā zinātne un izglītības sistēma, savukārt, turpinās deģenerēties, arvien vairāk mēģinot noslēpties “latviskās zinātnes” čaulā [2].

Vienīgais veids, kā tad atjaunot izaugsmi, būs sākt aicināt ārvalstu speciālistus. Taču, kad tas tiks darīts, rezultāts nebūs patīkams. Tā kā latviski nekas vērtīgs tāpat netiks radīts un latviskā vide būs drīzāk degradējoša nekā iedvesmojoša, šie speciālisti neuzskatīs par nepieciešamu integrēties, bet paliks angliskajā vidē. Rezultātā – latviešu valoda un nācija nostiprināsies kalpu statusā. Grūti iedomāties, kā no tādas situācijas nācija vispār var atgūties… T.i., dažu patreizējā cīņa par “latvisko zinātni”, “latvisko uzņēmēju” utt. dēļ smadzeņu aizplūdes patiesībā novedīs pie pilnīgi pretējām sekām.

 Ar to nepietiek, vēl trīs apstākļi stāv nelabvēlīgās dinamikas sardzē:

 1. “Mazas nācijas lāsts”. Par šo arī esmu jau rakstījis iepriekš (šeit): mūsu situāciju apgrūtina nācijas izmērs. Tā nav problēma pati par sevi, bet drīzāk pastiprina pirmā izaicinājuma nopietnību. Dēļ izmēriem mums nepietiek, ja izdarām tikpat cik poļi vai krievi, mums vienmēr būs jāizdara kaut kas vairāk un gudrāk.

 2. Pirmā dzimtbūšanas slimība: uzticēšanās deficīta izraisīta nespēja pašorganizēties

 Problēma ir apstāklī, ka, lai adekvāti risinātu augstāk aprakstīto valsts pamatizaicinājumu, ir nepieciešama daudz lielāka valsts iejaukšanās ekonomikā. Parlamentāras demokrātijas apstākļos tas nozīmētu, ka ir nepieciešams ne tikai sper-kompetents civildienests un pārējās valsts iestādes, bet tikpat stiprs parlaments. Bet tādu nav iespējams izveidot neuzticēšanās gaisotnē. Neuzticēšanās ir tieša attīstības “bremze”, taču mēs ne vienmēr to apzināmies. Piemēram, kāpēc mums ir vāja/nekvalitatīva likumdošana un tā tiek daudzreiz ieviestā pārlieku birokrātiskā veidā? Pamatā tāpēc, ka mums ir zemu apmaksāts civildienests. Kāpēc tā? Vienkārši: tā kā mēs neticam, ka civildienests var būt kompetents un strādāt tautas labā, mēs cenšamies viņiem maksāt pēc iespējas mazāk (interneta standartkomentārs: “lai strādā par 200 LVL”). Rezultātā sanāk tas, ko ekonomisti sauc par self-fulfilling prophesy: mūsu aizdomas apstiprinās – tiešām par zemām algām strādā lielākoties tie, kuriem citas iespējas dzīvē nav, kā arī tie, kuriem ir tendence uz korupciju. Kāpēc mums trūkst naudas ceļiem un pārējai infrastruktūrai? Jo nodokļus mēs maksājam maz. Kāpēc tā? Atkal tāpēc, ka neticam, ka nodokļu naudu valsts spēj normāli izmantot. Un atkal tā izrādās self-fulfilling prophesy, jo tiešām necik kompetenta jau valsts nevar būt nodokļu naudas apsaimniekošanā, ņemot vērā, cik maksājam civildienestam. Kāpēc mums ir zems uzkrājumu līmenis? Arī tāpēc, ka neticam, ka netiksim aplaupīti. Praktiski visās jomās uzticības trūkums bremzē mūsu attīstību tiešā veidā. Tā nav tāda lieta, kuru “būtu vēlams uzlabot” un kura “cerams, uzlabosies”.

Savstarpēja uzticēšanās ir priekšnoteikums attīstībai un tās trūkums ir problēma, kuru ir aktīvi jārisina.

Laikam būtu pienākums dot dažus priekšlikumus šajā jomā, ja jau esmu sācis runāt. Principiāla korupcijas apkarošana, protams, ir ļoti svarīga un izskatās, ka šai jomā ir novērojams progress. Arī izmaiņas partiju finansēšanas sistēmā un vēlēšanu aģitācijas kārtībā ir solis pareizā virzienā. Taču vai tas viss ir nozīmīgi mainījis tautas viedokli? Aptaujas rāda, ka nē. Būtisku izmaiņu rezultāts būtu, piemēram, dalības masveidīguma panākšana Latvijas partijās – tā, lai katrs jaunietis un pieaugušais būtu kādā partijā un liela daļa tur aktīvi darbotos (vēl dažas izdejas izteicu šeit komentārā).

Vēl viena ideja, kā palielināt uzticēšanos, ir absolūta caurspīdīguma ieviešana kā valsts pamatprincips (overarching principle). Norvēģijā un Somijā visu valsts pilsoņu maksāto nodokļu skaitļi ir publiski pieejami. Mums šāda pieeja būtu daudz, daudz vairāk nepieciešama nekā norvēģiem, jo ne jau viņi, bet mēs ciešam no uzticēšanās deficīta. Neredzu iemeslu, kāpēc lai nepublicētu internetā pilnīgi visu fizisko personu nodokļu maksājumus. Lielai daļai Latvijas iedzīvotāju jau tagad ienākumi ir publiski (valsts sektorā), nekāda traģēdija no tā nav notikusi. Sabiedrībai ir jāzina, kurš cik dod kopējā katlā un kurš, savukārt, dzīvo uz citu rēķina. Un kāpēc valsts sektors nepublicē atskaites par izdevumiem līdz pēdējam čekam, man vispār nav skaidrs. Atkal, varbūt 20 gadus atpakaļ tas bija tehniski sarežģīti, bet tagad…

 3. Otra dzimtbūšanas slimība: spēja veikt upura lomai atbilstošas darbības, bet nespēja veikt nozīmīgas un fokusētas darbības ar mērķi uzvarēt citus

 Ir atšķirības zaudētāju un uzvarētāju nāciju domāšanā. Uzvarētāji vienmēr domā, kā pakļaut savai gribai un apspēlēt citus. Zaudētāji, pateicoties ilgstošai zaudējumu pieredzei, ir izstrādājuši psiholoģisku pašaizsardzības mehānismu – tā kā uzvarēt viņi nespēj, viņi saredz sasniegumu pašā upurī. Pietiek ar to, ka esam cietuši lielus zaudējumus kaujā, lai kaujas iznākums liktos cieņas vērts (tā arī interneta vidē nespēju atrast, kādi īsti bija vācu zaudējumi Ziemassvētku kaujās pretī mūsu 9000 kritušajiem strēlniekiem, acīmredzot nav svarīgi). Tā vide, kur visi cīnās pret visiem un katram ir jākoncentrē spēkus gudrā spēlē, mums nav pazīstama. No tās ir pat bail. Mēs spējam vienoties, ka “katrs upurēsim 30 procentus ienākumu, jo kungs prasa”, bet vienoties samest tos pašus 30 procentus, lai par to nopirktu labākus ieročus mūsu “labākajam kareivim” (teiksim, laboratoriju zinātniekiem), mēs vairs nespējam. Jo “kāpēc lai viņš tagad grezni dzīvotu? Lai strādā par 200 LVL!” Mēs īsti neredzam sevi kā sabiedrību un pārējos sabiedrības locekļus kā cilvēkus, kuri varētu nest labumu visiem. Tāpēc loģiski ir visu ieņemto naudu ātri izdalīt uz galviņām un notērēt. Nav brīnums, ka mēs notrallinām miljonus uz ne pārāk svarīgām lietām, kur kaut ko sadalām visiem (kā IIN samazināšanu), bet izglītības reforma nav saņēmusi ne santīmu.

Neplēsīsim matus, šī ir tipiska slimība valstīs, kur personiskā brīvība ir relatīvi nesen ieviesta (Krievijā vai Ukrainā tas ir redzams vēl izteiktāk), bet tas nenozīmē, ka tā nav jāārstē.

Un te nu nonākam pie šodienas. Nenozīmība ir raksturīga visiem 2012. gadā pieņemtajiem lēmumiem, sākot no NAP un beidzot ar izmaiņām priekšvēlēšanu aģitācijas kārtībā. Tie visi ir lēmumi pareizā virzienā. Salīdzinot ar tiem, kuri pieņemti pēdējos 20 gados, tos varbūt pat var nosaukt par ļoti nozīmīgiem. Taču pareizā koordinātu sistēmā – attiecībā pret mūsu izaicinājumiem augstāk – tie ir, atvainojiet, nenozīmīgi.

 Un nobeigumā:

nebūt nav teikts, ka daļējas reformas ir labākas par nekā nedarīšanu.

Ja jāpārlec pāri bezdibenim, tas, ka spēsim uztaisīt cienījamu lēcienu un kāds pat paslavēs “jā, labi tālu māki lēkt” būs visai nenozīmīgs fakts, ja pretējo malu nesasniegsim.Tulkojums politikas valodā būtu: nepilnīgas reformas nesīs vilšanos, ja cilvēki neredzēs reālas un nozīmīgas izmaiņas. Tad reformas nebūs noturīgas un tiks pagrieztas atpakaļ. Tādā veidā daļējas/kompromisa reformas pat labāk nostiprina “status quo” nekā reformu neīstenošana vispār. Tāpēc novēlēšu visiem mums šogad: izdarīsim visi kopā beidzot kaut ko tiešām nozīmīgu!

—————

(1) Kad 2001. gadā mācijos Dānijā, Latvijā runāja par e-paraksta ieviešanu kā nez kādu “tīģerlēcienu”. Dānijā noskaidroju, ka visi man vajadzīgie pakalpojumi no valsts tur ir ērti pieejami internetā. Pēc desmit gadiem mēs vēl aizvien cenšamies un mums neizdodas normāli ieviest e-parakstu… Varbūt vienkārši valstī atlikusī intelektuālā kapacitāte jau tagad ir par vāju šāda lieluma un sarežģītības projektiem? Tāpat, es ļoti, ļoti ceru, ka mūsu mazais gudro skolēnu skaits, ko uzrāda PISA, ir nekvalitatīvas izglītības sistēmas rezultāts, jo alternatīvs skaidrojums ir pagalam depresīvs.

(2) Dažreiz baidos, ka arī šis process jau ir sācies. Vai man vienīgajam liekas, ka Latvijas zinātnes un izglītības organizācijās vecā elite – kādreiz konkurētspējīgi, bet no konfliktiem bailīgi fiziķi un ķīmiķi – pamazām dod vietu nekonkurētspējīgiem sociālo zinātņu pārstāvjiem, kuriem vienīgais patvērums ir “latviskajā zinātnē”.