Ko darīt rīt 2

publicēts http://www.ir.lv blogā, 1.marts 2011 03:17

Cilvēkiem nevajag daudz. Pamatvērtības vairākumam ir vienādas: darbs, ģimene, pajumte. Manuprāt, mums ir ko piedāvāt, arī izciliem talantiem, visās šajās kategorijās. Un tas būtu: a) kvalitatīva pamata un vidējā izglītība (“ģimene”); b) pieejams nekustamais īpašums (“pajumte”); c) konkurence (“darbs”).

 

A. Kvalitatīva izglītība

 Iepriekšējā rakstā minēju PISA 2009 testus. Kad īsti mēs samierinajāmies ar neveiksminieka lomu? PISA 2009 testu rezultāti Latvijā, kas norādīja uz jau pierastu atpalicību no Igaunijas un visas pārējās attīstītās Eiropas, paslīdēja garām gandrīz neievēroti.

 Kāpēc lai mēs nenospraustu vienkāršu mērķi: būt pirmajiem Eiropā PISA testos?! Ar ko īsti mēs būtu sliktāki par somiem vai igauņiem? Jā, tas prasa pavisam citu attieksmi pret izglītības sistēmu, it sevišķi pret skolotāju atlasi, un, iespējams, būtu nepieciešams pārskatīt daudzu esošo skolotāju atbilstību amatam, taču tas nav nekas neizdarāms.

 Pamata un vidējās izglītības sistēma ir tā nozare, kur globalizācijai ir visai maza ietekme. Kamēr zinātnieks no augstskolas var jebkurā dienā aizbraukt vai uzņēmējs pārcelt uzņēmumu, skolotājs nevar tik vienkārši adaptēties svešā valstī. Un naudas trūkums nozarē ir mīts. Augstākā izglītība tiešām maksā dārgi, taču pamata un vidējā izglītība neprasa pārmērīgus ieguldījumus. Tajā pašā PISA 2009 ziņojumā ir atzīmēts, ka tikai 6 procenti no rezultātu variācijas ir saistīti ar valsts bagātības līmeni – pārējie 94 procenti ir atkarīgi no valsts politikas.

 Kā ir tagad? Tagad mūsu vērtība ir nevis bērni, bet pensionāri. Par to ir viegli pārliecināties, ja paskatāmies nevis uz tukšām pļāpām, bet darbiem. Šajā krīzē bija tikai divas grupas, kuras mēs kā sabiedrība pasargājām ekonomikas katastrofas apstākļos. Pirmā ir tiesneši, kas pasargāja paši sevi, bet otrā grupa, kuras ienākumi krīzes apstākļos pat pieauga, bija pensionāri. Cieņa pret vecumu ir atzīstama īpašība, tomēr stipri šaubos, vai tādā veidā mēs spēsim kādreiz konkurēt ar citām sabiedrībām. Mūsu vērtības pašlaik ir pagātne un atpūta, nevis darbs un nākotne (bērni).

 

B. Pieejams nekustamais īpašums

 Valstij, pat pašai nabadzīgākajai, ir viens spēcīgs ierocis, ar ko radīt pareizo motivāciju. Tie ir nodokļi. Ar nodokļiem var panākt ļoti daudz. Un vissvarīgākais nodoklis ir nekustamā īpašuma nodoklis, jo nekustamais īpašums parasti ir nozīmīgākā lieta, kas cilvēkam pieder dzīves laikā.

 Nekustamā īpašuma nodokļiem ir jābūt augstiem, jo zemi nodokļi nenozīmē, ka nekustamais īpašums kļūst pieejamāks. Kā mēs zinām no 2004.-2008. gada pieredzes, drīzāk ir otrādi: ja netiek maksāts nodokļos, tad tiek maksāts spekulantiem un bankām. Tomēr ir iespējams panākt līdzsvaru, lai īpašums būtu reizē pieejams un būtu augsti nekustamā īpašuma nodokļi.

 Ir iespējams izveidot tādu nekustamā īpašuma nodokli, kas Latvijas fiziskām personām-nodokļu maksātājiem un bērniem uz minimālu zemes un mājas platību būtu stipri zems. Acīmredzamākais variants, kā to izdarīt, manuprāt, ir “zema nodokļa minimums”, kas attiektos nevis uz īpašumu, bet gan uz privātpersonām-nodokļu maksātājiem un viņu bērniem. Par platību zem šī “minimuma” nodoklis būtu jāmaksā visai zems. Lai kompensētu budžeta iztrūkumu, taisnīga būtu nodokļa pacelšana platībai, kas ir virs šī zemu nodokļu minimuma, kā arī, iespējams, apmēram 2015. gadā būtu jāatgriežas pie idejas par patēriņa aplikšanu ar nodokļiem.

 Šāda nodokļa uzbūve, ja pareizi ieviesta var padarīt dzīvi Latvijā pievilcīgāku dzīvošanai. Piedevām, ja nodokļi virs “zemu nodokļu minimuma” ir pietiekami nozīmīgi, tas novērstu jaunu burbuļu veidošanos.

 

C. Konkurence

 Gudrākie un talantīgākie taisni tāpēc ir gudrākie un talantīgākie, ka viņi ir labāki par citiem. Un viņi uzvar konkurencē. Ja vien…. konkurence netiek mākslīgi ierobežota.

 Pēc mana iepriekšējā raksta kāds komentēja, ka “jā, mazs tirgus ir problēma, taču, no otras puses, mazas valstis ir elastīgākas un ātrāk piemērojas jauniem apstākļiem”. Es tam nepiekrītu – mazas valstis tiešām var būt elastīgākas, taču tas nebūt nenozīmē, ka tās automātiski tādas ir. Latvija īstenībā ir neelastīgāka par ASV, nemaz nerunājot par Ziemeļvalstīm. Mums ir pamatīgs saraksts ar aizsargātām profesijām, kuru aizsargātības pakāpe ir tik spēcīga, ka dažās jomās jau līdzinās cunftu sistēmai, kur tiesības uz profesiju tiek nodotas no paaudzes uz paaudzi. Šī cunftu sistēma pamatīgi bremzē ekonomikas attīstību vairākos veidos: pirmkārt, neelastība ir slogs uz pārējo ekonomiku (vai advokātu pakalpojumi palika lētāki šīs krīzes laikā? Ja nē, ko tas nozīmē uzņēmumam, kura ieņēmumi pamatīgi kritās?). Vēl svarīgāk, tas nepamatoti paaugstina šo profesiju sociālo statusu, kas, savukārt, pievelk gudrāko sabiedrības daļu un kapitālu. Kāds labums sabiedrībai ir no izcila talanta, kurš izvēlas notāra karjeru?

 Papildus aizsargātām profesijām mūsu ekonomiku kropļo konkurences trūkums. Nesamērīgi lielus ienākumus Latvijā saņem, piemēram, automašīnu autorizētie dīleri un mazumtirdzniecības uzņēmumi. Attiecīgi augsti ienākumi ir darbiniekiem, kas strādā šajos uzņēmumos. Tam visam nav nekāda sakara ar tirgus lielumu, jo tādās jomās kā mazumtirdzniecība tā pirmkārt ir valsts ar savām prasībām, kas nosaka, cik grūti jauniem dalībniekiem būs ieiet tirgū. Un, jo mazāka ir valsts, jo mazāk regulētām jābūt attiecīgajām nozarēm. Patlaban Latvijā tā nav, bet valsts to var mainīt. Ja grib.

 Vēl viens attīstību bremzējošs faktors ir ES nauda un valsts subsīdijas, kas līdzīgi kropļo konkurenci sabiedrībā. Viss, kas no ES naudas netiek novirzīts izglītības sektoram vai starptautiskās konkurētspējas veicināšanai, īstenībā ir kaitīgs sabiedrībai (pašlaik ES nauda veic arī atzīstamu funkciju, mīkstinot krīzes sociālās sekas). Tāpat būtu interesanti papētīt atdevi no tā, kā mēs pašlaik subsidējam budžeta vietas augstskolās dabaszinātnēs un doktorantus. Sarunas ar cilvēkiem, kas mācas šajās programmās, rada aizdomas, ka tā ir vienkārši subsīdija pasniedzējiem par mācību procesa imitāciju.

 Ja vēlamies labklājības pieaugumu nākotnē, konkurencei ir jākļūst par sabiedrības pamatu. Konkurences pakāpi ir arī viegli nomērīt. Nesamērīgi lielas algas vai peļņa tikai Latvijas tirgū strādājošā nozarē vienmēr liecina pat to, ka kaut kas ar nozari nav kārtībā, un valstij ir jādomā, kā palielināt konkurenci šajā jomā. Un jo lielāka atšķirība starp algām, kas tiek gūtas kādā sektorā un vidējo algu, jo acīmredzot vājākai konkurencei šī nozare ir pakļauta.

 Turklāt, šai deregulācijai mazās valstīs ir jābūt spēcīgākai kā lielās valstīs. ASV var atļauties šķiesties ar saviem cilvēkresursiem, maksājot milzīgas summas advokātiem, ārstiem un finanšu sektorā strādājošiem. Tā rezultātā ASV pilsoņi vispār ir pazuduši no zināšanu-ietilpīgām nozarēm un labāko augstskolu studenti lielākoties cenšas dabūt darbu finanšu sektorā. Bet ASV to var atļauties, jo viņu konkurētspēju nodrošina ārzemnieki, kas strādā eksporta nozarēs. Mums tā tas nebūs nekad. Tāpēc mums, piemēram, notāra atalgojumam attiecībā pret vidējo algu būtu jābūt daudz zemākam nekā ASV. Neesmu pārbaudījis datus, taču intuitīvi liekas, ka tagad ir otrādi: mūsu sabiedrība notārus ciena stipri vairāk nekā ASV.

 Šie trīs punkti: kvalitatīva pamata un vidējā izglītība, pieejams nekustamais īpašums un konkurence kā sabiedrības vērtība, manuprāt, būtu pietiekami, lai daudziem latviešiem padarītu dzīvi Latvijā tiešām pievilcīgu. Latvija dažkārt liekas esam zeme, kurā zinību vīri pēc garas un plašas spriedelēšanas un mēģinājumiem izgudrot riteni nonāk pie secinājuma, ka “tāda ierīce kā ritenis vienkārši nevar strādāt”. Viss tas jau ir darīts citās valstīs, nav pat nepieciešams neko jaunu izdomāt: vienkārši ir jāpainteresējas, kas un kā tika darīts. Lai sasniegtu trīs mērķus, kurus aprakstīju augstāk, nav arī nepieciešams ieguldīt lielus papildus līdzekļus. Vajag tikai drosmi sākt darīt!

 Varbūt manis piedāvātie trīs mērķi nav labākais vai vienīgais variants. Nezinu. Domājiet par citiem mēriem, citu piedāvājumu! Taču ir nepieciešams kaut kas, kas skaidri norādītu jaunajai paaudzei, ko viņi iegūs nākamajos 20 gados paliekot latvietībā. Nav nepieciešamas ne “vīzijas”, ne “stratēģijas”, nevajag arī neko ne “attīstīt”, ne arī “veicināt”, bet vajag izklāstīt vienkāršos vārdos tos 3-4 iemeslus, kāpēc jaunam, talantīgam cilvēkam dzīve Latvijā varētu būt labāka par dzīvi, piemēram, Vācijā. Un nevis “tāda pati”, nevis “labāka kā 1913. gadā” vai “labāka kā pagājušogad”, bet taisni “labāka kā citur Eiropā”. Un der arī norādīt ceļu, kā tas tiks sasniegts. Tas beidzot būtu īsts valsts plānošanas dokuments, kuram būtu kāda jēga (un kurš diez vai aizņemtu vairāk par 3 lapaspusēm).

 Bez tā mums ir garantēta zema izaugsme, ko varbūt arī varēs noslēpt kādu laiku zem kārtējā burbuļa vai vienkārši strausa politikas, taču agri vai vēlu nāks “norēķināšanās stunda” un būs jāatgriežas pie šiem pašiem augstāk minētajiem apsvērumiem un jautājumiem.

 Pagaidām piedāvājums, ko Latvijas valsts var piedāvāt par tautas maksātajiem nodokļiem, ir: izglītības vietā saņemt vāji konkurētspējīgus diplomus, veselības aizsardzības vietā – tiesības maksāt “pateicības” un drošības sistēmas vietā – policiju, kuras personāla atlase ir tādā līmenī, ka redzam elites vienības vīrus laupām spēļu zāles. Tas ir kā uzpirksteņu spēlē, ar kuru agrāk varēja iepazīties tirgū: izvēlies kuru uzpirksteni gribi – tāpat apakšā būs tukšums.

By gundarsdavidsons

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s