Ko darīt rīt 1

publicēts http://www.ir.lv blogā, 1.marts 2011 03:10

Īsumā apkopošu iepriekšējā rakstā teikto (skat. “4 nepatīkami jautājumi”):

  1. Valsts attīstībai svarīgākais ir noturēt talantīgāko un gudrāko sabiedrības daļu. Talantīgāko palikšana valstī ir nepieciešamais (bet ne pietiekamais) priekšnoteikums attīstībai;
  2. Talantīgo noturēšana valstī ir galvenokārt pārējo, ne tik gudro, interesēs: arī viņi spēs nodrošināt sev labklājību tikai tad, ja spēs noturēt valstī šos labākos, kas spēj starptautiski konkurēt;
  3. Taču ar gudriem cilvēkiem ir viena problēma: viņi nav muļķi. Viņi nedzīvo Sūnu Ciemā (t.i.,labi zina savu “cenu” pasaules darbaspēka tirgū) un viņi prot piemest uz papīra elementāru izmaksu/ieguvumu aprēķinu;
  4. Pašlaik šis izmaksu/ieguvumu aprēķina rezultāts, atbildot uz 4 iepriekšējā rakstā minētajiem jautājumiem, ir pagalam negatīvs un norāda uz to, ka, jo ātrāk viņi no Latvijas aizbrauks, jo labāk.
  5. Ja mēs vispār ceram uz kādu attīstību, mums ir jāizdomā kaut kas reāls, lai talantīgam cilvēkam palikt Latvijā kļūtu izdevīgi. Un tam būtu jābūt jebkuras valsts stratēģijas mērķis.

“Papīrgroza tests” stratēģijām

Pāris vārdus bildīšu par to, kādām ir jābūt stratēģijām. Stratēģija, kurai ir jēga, raksturojas ar sekojošām īpašībām:

  1.  Izvirzāmie mērķi ir kvantitatīvi nomērāmi;
  2. Izvirzāmie mērķi ir nosprausti starptautiskā koordinātu sistēmā;
  3. Izvirzāmiem mērķiem ir jābūt kontrolējamiem, t.i., valstij ir jābūt reāliem instrumentiem, kā šos mērķus sasniegt.

Ja izvirzīts mērķis vai stratēģija neatbilst šiem kritērijiem, – tā vieta ir papīrgrozā, tas nav izturējis “papīrgroza testu”.

Piemēram, vai mērķis “veicināt produktu ar augstu pievienoto vērtību ražošanu” atbilst šiem kritērijiem? Noteikti nē! Pirmkārt, tas neatbilst pirmajam kritērijam, jo apraksta procesu, nevis sasniedzamo mērķi. Tas neatbilst arī otrajam kritērijam, jo mērķis nav nosprausts ne tikai starptautiskā koordinātu sistēmā, bet vispār nekādā. Mērķis neatbilst arī trešajam kritērijam, jo patiesībā valsts ļoti vāji spēj ietekmēt, kādas preces uzņēmēji ražo. Un galu galā, “augstas pievienotās vērtības” jēdziens parasti ir neskaidrs un stiepjams.

Labi nosprausts mērķis ir puse no panākuma un tam ir milzīgs spēks. Pat neveiksme tādā gadījumā ir panākums, jo liek analizēt, kāpēc mērķis netika sasniegts. Nezinu, vai PSRS vadības mērķis “sasniegt un apsteigt ASV” ir jebkad eksistējis, taču tauta uzskatīja, ka ir. Un tas bija izcili nosprausts mērķis. Tas bija kvantitatīvi nomērāms, nosprausts starptautiskā koordinātu sistēmā un, vismaz PSRS vadība tolaik domāja, ka viņiem bija instrumenti lai to sasniegtu. Rezultātā, nespēja pat ne tuvināties ASV noveda tautu pie visai saprātīgām pārdomām, ka “sistēma nestrādā”. Var pat teikt, ka šis labi nospraustais mērķis sagrāva PSRS.

Bet atgriezīšos pie iepriekšējās tēmas: tad kādus mērķus, kas atbilstu augstākminētajiem kritērijiem un kas darbotos kā atsvars apsvērumiem aizbraukt, mēs varam piedāvāt? Nezinu, vai es šajā ziņā ko varu piedāvāt, jo tas prasa pamatīgu diskusiju un speciālistu iesaisti. Taču, tā kā uzskatu, ka nevienam nav tiesību “čīkstēt” par problēmām, reizē nepiedāvājot vismaz kādu ideju risinājumam, otrajā raksta daļā (“Ko darīt rīt 2”) piedāvāju dažas idejas.

By gundarsdavidsons

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s