Daži vārdi par rūpniecības attīstīšanu

http://www.ir.lv blog’a, 3.septembris 2011 19:11

Dažkārt ziņās parādās jaunumi, kas tik ļoti izskatās pēc uzskatāmas „gadījuma analīzes” (angl. “case study”), ka vienkārši ir jāraksta. Šoreiz tas ir par tēmu “rūpniecības attīstība”/”industrializācijas nepieciešamība”/”valsts uzņēmumu veidošana”. Šīs tēmas liekas ir guvušas universālu atbalstu Latvijas sabiedrībā un politiķu aprindās, tāpēc domāju ir vērts teikt par tiem pāris vārdus.

 Pirmkārt, pozitīvais: par šo jomu ir vērts rakstīt, jo šīs industriālās politikas idejas tiešām ir saprātīgas. Cik es esmu lasījis vēsturi un gadījuma analīzes, ir taisnība tam, ko apgalvo Ģ. Rungainis un politiķi, kuru vārdus uzreiz neatceros – vēsturiski lielākā daļa industriālās politikas mēģinājumi “izrauties” beidzas ar neveiksmi, taču, no otras puses, tiešām nav iespējams atrast nevienu veiksmes piemēru, kurš nebūtu noticis bez pamatīgas valsts iejaukšanās ekonomikā (ir, protams, vairāki pundurvalstu un naudas atmazgātāju valstu izņēmumi). Tātad: ja mēģināsim – visdrīzāk piedzīvosim neveiksmi, taču, ja nemēģināsim – noteikti piedzīvosim neveiksmi. Tiktāl pozitīvā ziņa. Tagad – šaubas.

 Iemesls šā raksta tapšanai ir ziņa Reuters („Solar company that Obama visited will shut down”, saite http://www.reuters.com/article/2011/08/31/us-solyndra-idUSTRE77U5K420110831). Ziņa man likās komiska, jo bankrotējusi izrādijās saules bateriju ražotājfirma, ko ASV prezidents Obama kādreiz apmeklēja kā ASV zaļās enerģijas flagmani. Šis flagmanis bankrotēja, neskatoties uz 535 miljonu dolāru federālās valdības garantijām. Šājā sakarā man radās pārdomas attiecībā uz Latvijas “rūpniecības atjaunošanas” diskusiju. Konkrēti – pārdomas par risku. Latvija gadījumā 535 miljoni būtu 2.2 procenti no IKP, bet ASV – 0.0036 procenti no IKP, apmēram 600 reizes mazāk. Tātad, ja ASV un Latvija būtu vienādi stipra vēlme konkurēt zaļo tehnoloģiju biznesā, ASV ar garantijām varētu atbalstīt 600 uzņēmumus, kamēr Latvija – vienu. Ja pieņemam, ka uzvarētājs nozarē paliek viens, tad apmēram tāda pati (1:600) ir arī mūsu veiksmes varbūtība. Mēģiniet iztēloties: 600 subsidētas, ar jaunākajiem zinātnes sasniegumiem bruņotas, ASV rūpnīcas un pretī mūsu varonīgais, neskaidriem ofšoriem piederošais, uzņēmums…

 Te mēs nonākam pie raksta galvenās domas: rūpniecības attīstības politikas diskusijās vairāk kā jebkurā citā jomā ir svarīgi, ja pateikts A, tad pateikt arī B. T.i. Ja tiek runāts, ka “nepieciešams attīstīt rūpniecību” pateikt arī kā un ko attīstīt. Ir jāatbild vismaz uz jautājumiem; a) cik liels ir nepieciešamais finansējums; b) kādi būs finansējuma avoti; c) kuras nozares attīstīt; un d) galvenais, kas pirks mūsu ražojumus.

Ja tā nav, tad vispār nav vērts vērt muti vaļā, jo to, ka “vajag attīstīt”, tiešām apzinās visas valstis, bet “kā” īsti nezina neviens. Pat ASV, kā redzējām piemērā. Ko precīzi mēs sāksim ražot ar valsts atbalstu: solāros paneļus? iPad? Cik tas viss maksās un kurš to visu pirks?

 Man ir tāda nepatīkama nojauta, ka pat no vēstures mēs šajā ziņā visai maz varam mācīties. Daudzi labi zināmi veiksmīgas industriālās politikas piemēri ir drīzāk konkrēto vēsturisko apstākļu rezultāts. Piemēram, ļoti svarīgs (ja ne svarīgākais) Dienvidkorejas attīstības izrāviena elements bija “labi draugi”: valstis, kuras atvēra savus tirgus un ļāva korejiešu dempinga ražojumiem iznīcināt pašmāju uzņēmumus un darbavietas. Tās bija ne tikai ASV un Japāna, bet arī sarunās pie alus kausa ar norvēģiem un dāņiem var dzirdēt skumjus stāstus par to, kā dēļ Dienvidkorejas dempinga iznīka viņu kuģubūve. Kāpēc tas tika pieļauts? Grūti pateikt, taču noteikti ļoti svarīgs apsvērums bija tas, ka Dienvidkorejas attīstība bija ļoti svarīga Aukstā Kara kontekstā. Vai mums tagad ir tik stipri draugi, kuri vēlētos mūsu dempinga produkcijai dot brīvu pieeju viņu tirgiem? Šaubos. Līdzīgi neatkārtojams ir Īrijas piemērs, par to kādreiz, vēl treknajos gados, Latvijas Bankas konferencē labu lekciju nolasīja ekonomists Mortens Hansens. Veids, kā šie veiksmīgie piemēri tika realizēti, bija pareiza ideja konkrētajā vēstures posmā, taču galīgi neesmu pārliecināts, ka mēs tos varam atkārtot.

 Ko no tā varam secināt? Pirmkārt un galvenokārt: ja gribam nozīmīgi atbalstīt rūpniecību, nevis imitēt darbību, riski ir milzīgi un mazās valstīs daudz augstāki kā lielās: katrs neizdevies projekts mazas valsts gadījumā draud ar pamatīgām fiskālām sekām, un, kad šādas neveiksmes uzkrājas, notiek parādu krīze un ilgstoša stagnācija. Mazās valstīs dažkārt pietiek ar vienu nevieksmīgu likmi (lēmumu izsniegt garantijas kādam uzņēmumam vai nepietiekami izkontrolēt kādu valsts uzņēmumu) , lai novestu valsti līdz bankrotam. Tomēr, no otras puses, izvēles nespēlēt šo krievu ruleti mums nav, spēcīga industriālā politika ir nepieciešama attīstībai.

 Tāpēc mūsu mērķim drīzāk būtu jābūt minimizēt industriālās politikas riskus sabiedrībai. Un manuprāt, riski sabiedrībai ir vismazākie, ja rūpniecības politika tiek veikta atbalstot izglītības sistēmu, zinātni un pētniecību (R&D). Subsīdija vienmēr ir “tirgus signālu kropļojums” un veicina noteiktu aktivitāti. Piemēram, nekustamā īpašuma atlaide veicina tādu uzņēmumu interesi, kuras specializējas nekustamā īpašuma tirdzniecībā, kredītprocentu likmes subsīdija vienmēr veicina pārmērīgu riska uzņemšanos utt. No visiem atbalsta veidiem, izglītības un R&D subsīdija vislabāk mērķē uz patiesi inovatīviem uzņēmumiem, un, galvenais, tas būtu “tirgus kropļojums”, kas sabiedrībai būtu pieņemams: pat neveiksmes gadījumā tā nav zemē nomesta nauda, jo cilvēki un zināšanas paliek. Es neredzu nevienu iemeslu, kāpēc lai uzņēmumu atbalsta sistēma Latvijā netiktu veidota pamatā kā zinātnes un izglītības atbalsts. Vai varbūt viens iemesls tomēr ir? Varbūt dominējošam uzņēmumu veidam Latvijā tāds R&D budžets nemaz nav?

By gundarsdavidsons

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s