4 nepatīkami jautājumi

publicēts http://www.ir.lv blogā, 25.februāris 2011 05:21

Pagājušā gada beigās uzrakstīju rakstu (skat. divus iepriekšējos bloga rakstus), kurš, manuprāt, raisīja interesantu diskusiju, par ko izsaku pateicību visiem komentētājiem. Kopumā gan diskusija nemainīja manu viedokli: es vēl aizvien uzskatu, ka mūsu vienīgais attīstības ceļš iet caur: a) specializāciju; b) efektīvāku sabiedrību; c) augstiem patēriņa nodokļiem; d) rezervju uzkrāšanu; e) pieticību.

 Par svarīgākajiem no šiem punktiem es vēl aizvien uzskatu specializāciju un efektivitāti. Par specializāciju neko neteikšu, jo to pietiekami izskaidroju savā iepriekšējā rakstā, bet par efektivitāti ir vērts bilst pāris vārdus.

Kāpēc īsti mums ir jābūt efektīviem? Galvenais iemesls: lai varētu pietiekami eksportēt! Eksportētājus var salīdzināt ar medniekiem, kas aizsargā cilti un nes mājās medījumu. Mēs, visi pārējie – ekonomisti, ārsti, tiesneši, advokāti, uz Latvijas tirgu strādājošie vai vienkārši uz valsts pasūtījumiem veģetējošie uzņēmēji – esam pateicību parādā eksportētājiem. Lai stādītos priekšā, kāpēc tā, uz brīdi varam iedomāties, kā mūsu dzīve izskatītos, ja pēkšņi mēs neeksportētu neko. Kā mēs nodrošinātu siltumu mājoklī? Kā pārvietotos, kādu apģērbu vilktu mugurā?

Taču eksportēt ir grūti. Katrai valstij ir kaut kādi dabas resursi vai tradicionālas eksporta nozares, taču šādas iespējas nav neizsmeļamas. Latvija gadiem eksportē kokmateriālus. Taču šī nozare lielā mērā ir sasniegusi robežu, kad ievērojami palielināt eksportu tā, lai reizē pieaugtu atalgojums, nav iespējams. Tādā veidā mežizstrādes nozare labi darbojas kā buferis krīžu gadījumos, kad cilvēki ir gatavi strādāt par 100 latu stipendijām, taču pēc krīzēm atkal nīkuļo. Lai kāptu augstāk pa labklājības kāpnēm, ir nepieciešams iegūt vairāk eiro no viena kubikmetra, ko nocērtam. To var panākt dažādos veidos, taču visiem ceļiem uz lielākiem ienākumiem ir viena kopēja iezīme: jo vairāk eiro par kubikmetru mēs gribam saņemt, jo vairāk ir “jāpelna ar smadzenēm”, citiem vārdiem sakot, jābūt efektīvākiem.

Ne tikai celtniekam un santehniķim, bet arī juristam, ārstam un ekonomistam būs nodrošināts labklājības pieaugums – iespēja nopirkt jaukas spēļmantiņas no vācu autoražotājiem un ķīniešu elektronikas ražotājiem – tikai tad, ja kaut kur latviešu sabiedrībā būs kāds cits, gudrāks par viņiem, kas, savukārt, būs tik gudrs un izdomās, kā vāciešiem un ķīniešiem kaut ko pārdot pretī.

Tāpēc Latvijā nākotnes labklājības pieaugums pēc būtības ir atkarīgs tikai no tā, kā spēsim atbildēt uz vienu vienkāršu jautājumu: kā nodrošināt, lai Latvijā paliek nācijas gudrākā un starptautiski konkurētspējīgā daļa, kura spētu eksportēt vairāk.

ČETRI NEPATĪKAMI JAUTĀJUMI

Bet ko īsti mēs varam piedāvāt, lai noturētu šajā valstī latviešu gudrāko daļu? Kā jau rakstīju iepriekšējā rakstā – dabiskā dinamika strādā pret mums. Katrs latvietis kādā dzīves posmā būs spiests sev uzdot dažus nepatīkamus jautājumus:

  • Kāpēc lai paliktu valstī, kurā jau tā vāji apmaksātās darba vietas tiek sadalītas, balstoties uz pazīšanos, un korupcija, lai gan dažkārt tās izplatība ir pārspīlēta, tomēr ir nopietna problēma? Pie šā punkta man īpaši nav ko piebilst.
  • Kāpēc lai audzinātu savus bērnus valstī, kurā izglītības sistēma ir starptautiskā līmenī konkurēt nespējīga? Nerunāsim par augstākās izglītības sistēmu. Visumā piekrītu tiem, kuri uzskata, ka 10 gadu laikā, ja šādi turpināsim, valsts finansēta augstākā izglītība Latvijā izmirs pati dēļ studentu trūkuma. Taču situācija ar pamata un vidējo izglītību arī nebūt nav tik spīdoša kā daudziem tīk domāt. Visiem iesaku palasīt pēdējos PISA 2009 testu rezultātus, kuros tiek salīdzinātas dažādu valstu skolnieku spējas matemātikā, lasīšanā un dabaszinātnēs (rezultāti ir brīvi pieejami internetā). Pirmais fakts, ko varam ievērot, ir, ka no “lēnajiem” igauņiem mēs, kā visās citās jomās, atpaliekam “statistiski nozīmīgi”. Tas varbūt arī nebūtu tik svarīgi, bet traģisks, manuprāt, ir fakts, ka skolnieku skaits, kas spēj sasniegt augstākos rezultātus Latvijā, ir ļoti zems. Kamēr no latviešu skolniekiem matemātikā augstākajā kategorijā iekļūst 5.7 procenti, Šanhajas reģionā Ķīnā šādu pašu rezultātu spēj sasniegt 50 procenti no bērniem (Somijā šādi bērni ir 22 procenti un Igaunijā – 12). Tātad, uzdevumu, kuru Latvijā atrisina 5.7. procenti klases labāko skolēnu, Šanhajā atrisina puse no klases… Turklāt mūsu sekmes šajā rādītājā pasliktinās – 2003. gadā izcilnieki bija 8 procenti. Mazliet labāka ir situācija lasītprasmes un dabaszinātnes testos, taču kopumā situācija visās jomās ir līdzīga.

Latvijas pamata un vidējās izglītības sistēma pašlaik spēj saražot viduvējības, kas var labi strādāt nekvalificētus darbus jebkurā valstī, taču pacelt viduvējus skolniekus līdz augstākajiem rezultātiem tā nespēj. Taču taisni īpaši talantīgie un gudrie ir tie, kuriem ir vislielākā nozīme valsts attīstībā!

Tad kāpēc lai konkurētspējīgu smadzeņu īpašnieks, kura atvases arī, domājams, nav muļķi, uzticētu savus bērnus Latvijas izglītības sistēmai? Vai ir vērts maksāt nodokļus par to, ka viņa bērns pavadīs skolas laiku slinkojot un neizmantojot līdz galam savu potenciālu?

  • Kāpēc lai paliktu valstī, kurā par drošības un veselības pakalpojumiem ir jāmaksā vairākkārtīgi: vispirms caur nodokļiem, pēc tam – caur “pateicībām? Ja ieskaita “pateicības” ārstiem, Latvijas veselības sistēma ir ļoti dārga. Vispirms mēs samaksājam par to no nodokļiem, taču tad, kad mums nelaimējas saslimt, var gadīties atklāt, ka mums ir maksas medicīna, kur atkal ir jāmaksā – neoficiāli. Nesenie notikumi Jēkabpilī un atklātie korupcijas gadījumi liek domāt, ka, visdrīzāk, arī nodokļi, kas tiek maksāti par policijas uzturēšanu, tikai daļēji nodrošina drošības pakalpojumu.
  • Un, galu galā, kāds labums ir mācīt savam bērnam latviešu valodu? Izklausās šokējoši, taču esmu pārliecināts, ka, ja turpināsim šādā garā, nākamajā desmitgadē daudziem latviešiem radīsies šis jautājums. Es pats piederu paaudzei, kura vēl piedzīvoja PSRS laikus un Atmodu. Pirms neatkarības atjaunošanas mēs nopietni domājām, ka mēs būsim kā Ziemeļvalsts – dodiet tikai brīvību! Nekas no tā visa nesanāca, taču daudziem no mūsu paaudzes vēlme šo mērķi sasniegt ir saglabājusies. Un tas daudzus notur Latvijā. Taču tagad ir uzaugusi jau cita paaudze, kuriem dzīve Padomju Savienībā un Atmoda ir tikai nodaļa vēstures grāmatā. Kā mēs pārliecināsim viņus saglabāt latviešu valodu kā dzimto un nedot saviem bērniem iespēju “atsperties” ar kādas lielas nācijas dzimto valodu, piemēram, vācu vai angļu, kas pavērtu iespējas milzīgā darba tirgū?

Tad kāda motivācija ir jaunam, gudram jaunietim palikt Latvijā? Viņam pašam nekādas īpašās perspektīvas nav saskatāmas, ja viņš nav kādam ”labam cilvēkam” radinieks, un arī viņa bērniem valsts piedāvātie pakalpojumi diez vai ir tā vērti, lai Latvijā ilgi aizkavētos.

Daži vārdi par patriotismu

Kāds iebildīs: tā nav nauda un racionāli aprēķini, bet ģimene, draugi, latviešu valoda un kultūra, kas piesaista cilvēkus šeit! Taisnība. Tā kā nekad tās iespējas, ko piedāvā maza valsts, nebūs līdzvērtīgas iespējām, kas ir lielās valstīs, tad tiešām galvenais spēks, kas notur mazas tautas pārstāvjus savā valstī, ir patriotisms. Patriotismam ir arī izšķiroša nozīme ekonomikas attīstībā. Tas dod milzīgu grūdienu ekonomikai aizstājot importu, jo cilvēki vēlas pirkt vietējās preces, pat ja tās nav tik labas kā ārvalstu.

Taču ar patriotismu ir viena problēma – tautu nevar piemuļķot. Vienīgais iespējamais patriotisma veids ir racionāls patriotisms, kas izriet no reālām elites-tautas attiecībām. Cilvēki skatās uz darbiem nevis vārdiem un, ja pakalpojumi, ko tauta saņem no valsts, ir viens vienīgs, izmantojot kriminālo un Latvijas politikas žargonu, “uzmetiens”, tad nekāds patriotisms nav iespējams.

Pēdējā laikā ir dzirdēti vairāki priekšlikumi par to, ka ir nepieciešams veicināt patriotisma audzināšanu skolās, un kā ļoti svarīgs jautājums tika diskutēts, vai Latvijas vēsturi mācīt atsevišķi vai nē. Nedomāju, ka tam vispār ir kāda nozīme. Tāpat kā mēģinājumiem audzināt jaunatni ar filmu vai šovu palīdzību. Smadzeņu skalošana nelīdzēs, ja tajā pašā laikā jauns cilvēks redz, ka tiek mākslīgi veidoti monopoli un aizsargātas profesijas, lai “labiem cilvēkiem” būtu garantēti ienākumi, ka skolas, kurās iet viņa bērni, ir domātas tikai nabagajiem, un ka no visu nodokļu maksātāju kabatas tiek ar valsts garantijām uzturēti dažādi “siles” uzņēmumi.

Patriotisms ir nevis cēlonis, bet sekas reāliem darbiem. Jebkurai valsts stratēģijai ir skaidri jāparāda, ko mēs darīsim un kāds būs tas mūsu piedāvātais “atsvars”, kurš būtu tik nozīmīgs un spētu līdzsvarot diezgan loģiski pamatotos apsvērumus atstāt Latviju, kas rodas atbildot uz četriem jautājumiem augstāk.

Vai globalizācijas apstākļos mēs vispār varam piedāvāt kādus reālus darbus, kas motivētu palikt Latvijā?

Manuprāt, tomēr varam.

By gundarsdavidsons

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s