Cilvēks pirmajā vietā

publicēts ww.ir.lv,  3.janvāris 2012 02:01

 “Kadri izšķir visu” bija virsraksts, ko sākotnēji gribēju likt. Bet citāts tiek piedēvēts Staļinam un citēt tirānu īpaši negribējās. Tāpēc virsrakstam izmantoju frāzi no kāda Latvijas stratēģiska dokumenta, kurš (kas to būtu domājis!) pašlaik nosaka mūsu dzīvi.

 Šīs krīzes laikā dažkārt pārsteidzoša liekas ASV blogeru un žurnālistu pašapmierinātība. ASV parāds ir lielāks kā eirozonai, tekošā konta un budžeta deficīti ir milzīgi. Milzīgais finanšu sektors un priekš ASV nepieredzēti augsta valsts iejaukšanās ekonomikā ir iedragājusi valsts konkurētspēju un, attiecīgi, spēju eksportēt… Tomēr, neskatoties uz to, tiek uzskatīts, ka “ar Ameriku viss būs kārtībā”.(1)

 Un es tam piekrītu! Kāpēc? Galvenokārt tāpēc, ka ASV vairāk kā jebkur citur pasaulē ir stipra ticība nevis papīriem un koncepcijām, bet cilvēkiem. Lai cik tas paradoksāli neliktos, “mežonīgā kapitālisma” citadelē cilvēks IR “pirmajā vietā”, jo tiek uztverts kā galvenais jebkādas darbības nesējs. Valda stipra ticība tam, ka, ja vien pareizie cilvēki būs pareizajās vietās, viss būs kārtībā. Jo tiešām viss ekonomikā – inovācijas, konkurētspēja, izaugsme, dziļākajā būtībā ir atkarīgs no tā, vai īstie cilvēki atrodas vietās, kur viņu spējas tiek maksimāli izmantotas.

 Latvijā, savukārt, dažkārt liekas, ir tāda maģiska ticība nevis cilvēkiem, bet rakstītā vārda spēkam: atliek tikai apdrukāt papīru (stratēģiju vai likumu) un tas izpildīsies. Tāda kā burvestība.

 Latvijā kadru kvalitātei nepievērš uzmanību – tāpēc arī nav rezultāti

 Nav nozīme, kādas koncepcijas pieņem, cik jaunas institūcijas veido vai jaunus cilvēkus pieņem, jo vienīgā nozīmīgā lieta ir cilvēku kvalitāte.

Lasu jebkuru pēdējos 20 gados pieņemtu stratēģisku dokumentu un esmu sajūsmā par to, kas ir uzdrukāts uz papīra: vienas vienīgas labas idejas. Tomēr kaut kā īsti nav sanācis. Kāpēc? Nesens piemērs. Izglītības sistēmas reforma. Žurnāls “Times” jau pavecā rakstā par Somijas izglītības sistēmu atšifrē sistēmas noslēpumu: “Somijas [izglītības sistēmas] panākumu iemels ir lielā mērā pateicoties vienam lielam un ne-tik-slepenam ierocim: viņu skolotājiem.” (2) Precīzāk, to atlasei.

Nav jēga domāt par pedagoģijas teorijām vai izglītības sistēmas uzbūvi, jo galvenais tāpat ir cilvēku atlase. Un ne jau tāpēc, ka teorijām nebūtu nozīme, bet tāpēc, ka cilvēks, kurš ir starp 9.8 procentiem labāko, ne tikai ātri apgūs pedagoģijas modernākās un ne tik modernās teorijas, bet arī ļoti labi zinās, ko un kā pielietot. Viņš visdrīzāk arī neizmaksās pārāk dārgi, jo, lai gan šādam skolotājam būtu jāmaksā daudz, nebūtu nepieciešamība viņu īpaši kontrolēt un pieskatīt. Latvijā ir daudzi izcili skolotāji, taču kādus rezultātus mēs sagaidām no tās skolotāju daļas, kuri pedagoģiju gāja studēt, jo “nekur citur netika”? Un tādu skolotāju nav mazums.

 Tas ir tikai viens piemērs, bet lasītājs var pats padomāt, kā tas darbojas citās jomās, kur valsts maksā algu.

 Šo pašu ticību apdrukāta papīra spēkam valsts projicē arī uz privāto sektoru. Kopš neatkarības atgūšanas mēs regulāri dažādas koncepcijās rakstām, ka vēlamies ražot “preces ar augstu pievienoto vērtību”. Kad kārtējo reizi dzirdu šo frāzi vienmēr pie sevis nodomāju “…jauki, bet es nekādas preces ar augstu pievienoto vērtību netaisos ražot ne šogad, ne vispār jebkad savā dzīvē”. Tad palūkojos apkārt un rodas nākamais jautājums “Kurš no mums te īsti taisās?”. Nav mūsu valstī nemaz tik daudz to cilvēku, kuriem ir ko teikt starptautiskā līmenī… jebkurā jomā.

 Tālāk – četras hipotēzes par šo tēmu.

 1) Vistu nevar izmācīt par ērgli

 Nevar!…neskatoties uz vistas apmācībā ieguldīto apmācības apjomu. Katra cilvēka spējas ir ierobežotas un uzlabojums ir iespējams tikai zināmās robežās. Lai vai kā gribētos, es neceru, ka pēkšņi man atklāsies vijolnieka talants vai arī kļūšu par pasaules klases gleznotāju. Tieši tāpat es neceru, ka augstskolas mācībspēks, kuram 20 gadu laikā nav bijusi neviena saprātīga zinātniska publikācija vai patents pēkšņi nāks klajā ar tādiem rīt. Bet mūsu stratēģiskie dokumenti uz to cer… Tāpat kā cer, ka studenti, kuri Eiropas universitātēs būtu kaut kur vidējā līmenī Latvijā iegūstot doktora grādu pēkšņi varēs sasniegt Rietumu universitāšu doktorantiem līdzīgus rezultātus.

 Vēl viens fakts: ļoti grūti (ja ne neiespējami) ir izmainīt darbinieku, kurš ir demoralizēts. Esmu pat dzirdējis izteicienus, ka neapmierinātiem darbiniekiem ir tikai divi ceļi – atlaist vai paaugstināt. Bet mums valsts sektorā demoralizētas ir veselas profesijas.

 2) Izveidojot jaunu vistu apakšvienību ērglis neveidojas. Arī labāk koordinējot vistu darbību iegūt ērgļa spējas neizdosies

 Latvijā vārdu virknējums “administratīvās kapacitātes stiprināšana” parasti nozīmē vai nu a) “pieņemsim papildu cilvēkus” vai b) “dosim vairāk līdzekļus tiem pašiem”. Abas ir kļūdainas pieejas, kuras parasti tikai pasliktina situāciju. Pirmajā gadījumā parasti tiek izveidotas liekas iestādes ar līdzīgām funkcijām, kas tikai noved pie starpinstitūciju konfliktiem un uzblīdušas valsts pārvaldes. Otrā pieeja cieš no neizpratnes par to, ka apmācības vai naudas apjoms neko nerisina: kā teicu iepriekš, no vistām ērgļus uztrenēt nevar. Iemesls šādām kļūdainām pieejām ir parastais Latvijā – bailes no konflikta. Nespēja pateikt: “neskatoties uz to, ka esi no manas partijas un labs čoms, mums vajag ko labāku par tevi”.

 3) Par ērgļiem ir jāmaksā

 Par kvalitatīviem kadriem ir jāmaksā. Un jāmaksā dārgi. Viena no Latvijā tik izplatītās “uzmetēju filosofijas” īpatnībām ir uzskats “visi lai strādā par 200 LVL mēnesī un pateicībā par to lai piegādā mums pasaules līmeņa servisu”. Parasti šādas domāšanas piekritēji saņem to, ko pelnījuši, un maksā daudz un bieži caur nodokļiem, kad izrādās, ka “pa lēto” nopirktā valsts pakalpojuma kvalitāte diez vai ir vērta pat to pāris simts latus. Piemērus no nesenās vēstures, kad nodokļu maksātāji ir apmaksājuši dažādus glābšanas pasākumus, atstāsim lasītāja paša ziņā.

 Bet kā lai apmaksā tos dārgos speciālistus, ja skaidrs, ka nekāda liela papildu nauda mūsu budžetos tuvākajā laikā nespīd? Labā ziņa ir tāda, ka var gadīties, ka laba darbinieka darba ražīgums atsver veselus departamentus. Tātad ne vienmēr maksājot daudz tas sanāk vairāk. Vai jūs zinājāt, ka sarunās ar Latviju no Starptautiskā Valūtas Fonda puses fiskālo sektoru (visu, kas saistīts ar valsts budžetu, ieskaitot ministriju un pašvaldību budžetus) “nosedz” viens cilvēks? Protams, tas nav īsti korekts salīdzinājums, jo viņa funkcijas ir ierobežotākas kā ierēdņu – nav jāraksta likumus, nav arī jāiedziļinās grāmatvedības sīkumos vai jādomā par jautājumiem, kur viss ir kārtībā. Tomēr iedomājieties… viens cilvēks…

 4) Latvijai specifiska problēma: ērgļu trūkums

 Divu iemeslu dēļ kvalitatīvu kadru Latvijā trūkst tagad un turpinās trūkt arī nākotnē: i) Vāja vai pat negatīva atlase. Esam iesprūduši draņķīga līdzsvara stāvoklī, kur sistēma jau atražo sevi, t.i. labs darbinieks valsts sektorā jau dažkārt tiek uztverts kā traucēklis vai drauds (skat. manu rakstu “Slazdā” http://www.ir.lv/blogi/ekonomika/slazda-i); ii) “mazas valsts lāsts” pat pie perfektas atlases diez vai mēs spējam producēt pietiekami lielu skaitu ar augstas kvalitātes profesionāļus (skat. manu iepr. rakstu “Mazas nācijas lāsts” http://www.ir.lv/blogi/ekonomika/kapec-mes-neesam-bagati-ja-jau-esam-tik-gudri-i-mazas-nacijas-lasts)

 Tā bija problēmas nostādne. Risinājumi jau ir atsevišķa raksta vērta tēma. Īsumā: manuprāt, visa sākums ir civildienesta reforma un īstermiņā arī liekas, ka nevaram iztikt bez dārga darbaspēka importa (visdrīzāk no Igaunijas un Lietuvas) un angļu valodas lietojuma paplašināšanas valsts pārvaldē. Par pēdējo – SVF/EK programma parādīja, ka tas nemaz nebūtu grūti. Tāpat, nezinu, vai tas ir tehniski iespējams, bet manuprāt būtu tikai apsveicami, ja mēs lūgtu ES institūciju tehnisko palīdzību un visu Latvijas augstākā līmeņa valsts darbinieku, piemēram, augstāko ierēdņu, tiesnešu, sākotnējo atlasi veiktu Eiropas Komisijas personāla atlases birojs. Protams, galējo lēmumu pieņemot Latvijā.

 Taču pagaidām ir vērts apdomāt šo pašu aksiomu: visu patiešām izšķir kadri. Tirāna idejai var tikai piebilst, ka “… nekas cits kā kadri”.

 —————————

1 Piem reuters kolumnists Ian Brenner “Today, we don’t know what the next Internet-like innovation is going to be. It could be 3-D printing, or laser fusion, or nanotechnology, or something none of us has ever heard of. But we do know that it’s almost certainly going to come from the United States.” http://blogs.reuters.com/ian-bremmer/2011/11/18/why-the-u-s-is-not%e2%80%94and-never-will-be%e2%80%94japan/

 2 “But Finland’s sweeping success is largely due to one big, not-so-secret weapon: its teachers… In 2008, the latest year for which figures are available, 1,258 undergrads applied for training to become elementary-school teachers. Only 123, or 9.8%, were accepted into the five-year teaching program. “ http://www.time.com/time/magazine/article/0,9171,2062465,00.html#ixzz1fJrCcFR4

By gundarsdavidsons

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s