Bloga ieraksts http://www.ir.lv, 4.maijs 2011 16:47

Trīs piezīmes par demogrāfijas diskusiju:

I

Pirms sākt diskusiju, ir svarīgi noskaidrot, no kā sastāv vecāku “izmaksu portfelis” un kas ir svarīgākās tā sastāvdaļas. Publiskajā telpā dzirdētie mēri  (esmu dzirdējis: izvērst reklāmas kampaņas, vienkārši  maksāt esošos pabalstus ilgāku laiku, subsidēt bērnu augstākās izglītības apguvi, ieviest bezbērnu nodokli), manuprāt, lielākoties ir neatbilstoši mērķim. Subsīdijas un pabalsti, lai vai cik lieli tie būtu, sastāda visai mazu daļu no kopējām gaidāmajām bērnu audzināšanas/uzturēšanās Latvijā izmaksām (par to skat manu rakstu iepriekš “4 nepatīkami jautājumi”). Ir milzīga atšķirība, vai atstājot savu bērnu pilnīgi valsts izglītības sistēmas rokās viņa gaidāmās perspektīvas ir “darbs jebkur pasaulē pa normālu samaksu”, kā tās ir, piemēram, ja bērns ir dzimis Zviedrijā, vai arī sēņu lasīšana Īrijā, kā tas ir, ja bērnam ir gadījies piedzimt Latvijā. Un tāpēc cilvēki diezgan racionāli 7-reiz nomērīs pirms izšķirsies par otro vai trešo bērnu.

II

Daudzi no diskutējamiem mēriem un jau esošajiem pabalstiem veido sabiedrībai kaitīgus stimulus:

Pirmkārt, nedrīkstētu pieļaut, ka bērni tiek dzemdēti tāpēc, lai vecāki varētu dzīvot no pabalstu ienākumiem. Man bail pat domāt, kas iznāks no tiem bērniem nākotnē, kuri ir dzimuši tāpēc, ka vecāki par to var saņemt 8 LVL mēnesī pabalstu. Ja pabalsts nav saistīts ar ienākumiem, bet ir konstanta summa, tas ir vislielākais stimuls taisni tām ģimenēm, kuras jau tā pārtiek tikai no pabalstiem. Tas pats attiecas uz citiem konstantu pabalstu veidiem, pat ja tie ir slēptā formā kā, piemēram, “iespēja visiem pa brīvu mācīties augstskolā”.

Otrkārt, valstī, kura nespēj nodrošināt pienācīgu nodokļu ievākšanas kontroli, jebkurš ar legālajiem ienākumiem nesaistīts pabalsts uzlabo relatīvo nodokļu nemaksātāju situāciju un palielina motivāciju nemaksāt nodokļus. Piemēram, ja šodien mēs ieviešam pabalstu mācībām augstskolās visiem, tad naudu mēs, visdrīzāk, iegūstam no jauniem nodokļiem. To cilvēku situācija, kas nemaksā nodokļus, uzlabojas, jo viņi saņem jaunu pakalpojumu. Nodokļu maksātāju situācija, savukārt, uzlabojas mazāk, jo, lai gan viņi saņem jaunu pakalpojumu, viņi paši par to maksā jauna nodokļa veidā. Piedevām neproporcionālā veidā, jo viņiem ir jāapmaksā arī nodokļu nemaksātāju bērnu izglītība.

Šo iemeslu dēļ, manuprāt, jebkuriem pabalstiem, ja tādus ievieš, ir jābūt saistītiem ar legālajiem ienākumiem. Ieteicamais veids būtu, piemēram, ienākuma nodokļa atlaide vai atmaksa, iespējams, pabalstam nosakot augšējo limitu.

Tomēr arī tā nav īsti taisnīga sistēma, jo tāpat piešķir lielāku “atlaidi” tiem, kam ir lielāki ienākumi. Tāpēc daudz pareizāk būtu koncentrēties uz jomām, kuras a) sastāda daudz nozīmīgāku daļu vecāku gaidāmo “izmaksu portfelī”; b) ir taisnīgākas un nerada nepareizus stimulus. Konkrēti es zinu vienu jomu, kas atbilst šiem kritērijiem: tā būtu pamata, vidējā un augstākā izglītība.

III

Negatīvas demogfrāfiskas tendences ir drīzāk slimības simptoms, nevis cēlonis. Dzimstības samazināšanās cēlonis ir galvenokārt sabiedrības sekularizācijas sekas, kas diez vai ir kaut kādā veidā risināms jautājums, tomēr mūsu demogrāfijas problēma nav tik daudz zemā dzimstība, kā emigrācija. Tālāko loģikas ķēdīti jau esmu iepriekš aprakstījis. Lai noturētu cilvēkus Latvijā, ir nepieciešamas labi apmaksātas darba vietas. Savukārt tādas darba vietas var rasties tikai tad, ja ir kvalitatīva izaugsme. Tai, savukārt, nepieciešamais priekšnoteikums ir “smadzeņu noplūdes” (“brain-drain”) apstādināšana un daudz efektīvāka sabiedrības uzbūve (skat. manus iepriekšējos blogus). Hokeja līdzībā runājot, lai iesistu vārtus kanādiešiem, vispirms būtu jātiek ārā no savas aizsardzības zonas.

Šo patiesību mums nupat bija labi iespējams novērot Ēģiptē un citur Ziemeļāfrikā. Šīm valstīm nav dzimstības problēmas, demogrāfiskā situācija ir spīdoša, taču tāpat viss beidzās ar revolūcijām. Tas notika galvenokārt tāpēc, ka sabiedrības uzbūve bija kroplīga, kurā elite lielākoties izglītojās dārgās privātskolās vai ārvalstīs, pārējiem piedāvājot valsts izglītības sistēmu, kas nodrošināja divas “iespējas”: zemas algas nodarbinātību vai bezdarbu. Mēs, protams, esam Eiropas Savienībā, pie mums revolūcijas nebūs, bet subsidētas dzimstības rezultāts būs nevis valsts attīstība un izaugsme, bet vairāk alkohola reibumā izdarīti noziegumi un pieaugusi emigrācija… Arī no šā aspekta skatoties, daudz lielāku pozitīvu ietekmi par pabalstiem uz demogrāfiju atstātu kvalitatīvi uzlabojumi izglītības sistēmā. Jā, tas ir daudz grūtāk nekā, piemēram, paaugstināt pabalstus vai izvērst reklāmas kampaņas, un visdrīzāk nozīmētu konfliktu ar spēcīgām interešu grupām – skolotājiem un augstskolu mācībspēkiem, taču no tā varbūt būtu kaut kāda jēga.