Lēciens pretī laimei

Rīgas Laiks, 08. maijs 2012 00:23

“Ja aizvadītajā nedēļā lasījāt presi un internetu, tad noteikti samanījāt ziņu par nelaimīgajiem latviešiem.” Nils Sakss, puaro.lv, 15. aprīlī

Mēs esam tik nelaimīgi! Vismaz saskaņā ar Pasaules laimes ziņojumu, kurā Latvija ierindojas 106. vietā. Savukārt vislaimīgākā nācija ir dāņi, un arī pārējās ziemeļvalstu tautas atrodas tai blakus. Pats ziņojums gan vairāk izskatās pēc daļas no autora Džefrija Saksa sabiedrisko attiecību kampaņas, kuru viņš izvērsa, mēģinot kļūt par Pasaules Bankas prezidentu. Godkārīgie plāni nerealizējās, un Obamas administrācija, laikam jau tāpēc, ka Sakss ir arī neviennozīmīgi uzņemtās “šoka terapijas” tēvs, izvēlējās mazāk pretrunīgi vērtētu kandidātu.

Kā norādīts ziņojumā, noskaidrojies, ka ienākumi ir svarīgs laimes sajūtu ietekmējošs faktors, taču vēl svarīgāki ir sociālie faktori – darbs, relatīvie ienākumi, brīvība, sabiedrības vērtības (piemēram, reliģiozu sabiedrību locekļi parasti ir laimīgāki), korupcijas neesamība. Apkopojot vienā vārdā – cieņa ir tā, kas dod laimes sajūtu.

 Cieņa ir visai abstrakts jēdziens, taču tās mēraukla sabiedrībā ir vienkārša – nauda. Mēs maksājam par to, ko cienām, savukārt negribam maksāt par to, ko īpaši necienām. Katra darbība ar naudu un naudas sadale sabiedrībā ir tās vērtību atspoguļojums.

Piemēram, Somijas sabiedrībā ciena skolotājus, tāpēc tie tur ir salīdzinoši labi atalgoti. Latvijas sabiedrība, kā to redzam pēc algas, par neaizstājamu vērtību uzskata tiesu izpildītājus un notārus. Kad jūs veikalā sniedzaties pēc Tommy Hilfiger jaciņas, pārmaksājot par ķīniešu ieguldīto šūšanas darbu vairākkārt, jūs paziņojat visai pasaulei par savām vērtībām – jūs augstu vērtējat to, ko šī sarkanbaltā uzšuvīte piešķirs jūsu personībai. Gaidāmais atalgojums, ko var saņemt ar Latvijas augstskolas diplomu kabatā, ir tiešs mērs tam, cik augstu mēs vērtējam savu bērnu nākotni.

No otras puses, mēs arī neatdodam savus ienākumus labdarībai vai baznīcai, bet iztērējam tos par dārgām vīnu kolekcijām. Tāpat mēs nemaksājam skolotājam vai profesoram, kurš māca mūsu bērnus, bet pērkam vācu auto. Ir vērts padomāt, ko īsti mēs sakām, stāstot, ka valstij vai kādam sponsoram būtu jāatbalsta kāds kultūras notikums vai nozare? Varbūt to, ka mēs nevēlamies maksāt pilnu cenu par biļeti, bet vēlamies, lai kāds cits, kuru attiecīgais kultūras veids galīgi neinteresē, piemaksā par mūsu “mākslas baudīšanu”?

Mūsu uzņēmēji neatpaliek un arī turpina latviešu patērētāju uzskatīt par muļķi, atcerēsimies kaut vai izmisīgās cīņas pret “krējuma produkta” apzīmējumu un transtaukskābju skandālu, kur mūsējie visiem spēkiem cīnījās par to, lai saglabātu iespēju iekrāpt savējam patērētājam veselībai kaitīgus produktus. Patērētāji atbild ar tādu pašu necieņu. Lojalitāte Latvijas produktam ir vāja – cilvēki ātri pārslēdzas uz lietuviešu pienu, kad tā cena ir pāris santīmu zemāka.

 Īsāk sakot – mēs īsti neticam, ka mums apkārt esošie līdzcilvēki spēj kaut ko jēdzīgu radīt. Un, ja padomājam par precēm, ko mums izdodas eksportēt, arī citas tautas nav pārāk augstās domās par mūsu spējām.

Šis cieņas trūkums arī ir iemesls mūsu relatīvi zemajam ienākumu līmenim (ekonomisti teiktu – iekšzemes kopproduktam) salīdzinājumā ar rietumvalstīm un arī nevienlīdzīgam ienākumu sadalījumam sabiedrības iekšienē, kur, kā dažkārt liekas, dominē tie, kuri uz īsu brīdi ir uzmetuši pārējos.

Bez pašcieņas, kura izriet no relatīvi vienlīdzīgas ienākumu sadales, nevar notikt arī importa aizstāšana ar vietējiem produktiem vai pastāvēt kaut cik nozīmīgs vietējais tirgus. Tā kā mazas nācijas uzņēmumi vienmēr pasaules līmenī būs neefektīvāki ražotāji un ražos dārgāk, tautas pašcieņa (t.i., augsts sevis un savu līdzcilvēku, tajā skaitā uzņēmēju, vērtējums) ir nepieciešamais priekšnoteikums vietējās ekonomikas attīstībai un importa aizstāšanai. Skandināvijas “sociālais līgums”, uz kā turas viņu sabiedrība un arī ekonomika, lielā mērā balstīts uz to, ka daudz kas pieder kooperatīviem, valstij, pensiju fondiem un uzņēmējiem, kuri cenšas sevi pierādīt kā sociāli atbildīgu sabiedrības daļu. Pērkot vietējo pienu, katrs dānis apzinās, ka uzņēmumu peļņa caur kooperatīvu sistēmu tiek zemniekiem, nevis kaut kādiem puskrimināliem īpašniekiem Bentley iegādei, tāpēc vienmēr izvēlas Dānijas preci, pat ja tā ir dārgāka. Relatīvā ienākumu vienlīdzība dod sajūtu, ka “viss ir taisnīgi”, arī nododot naudu superbagātnieka Ingvara Kamprada rokās, jo zināms, ka viņa princips ir vidējam zviedram saprotamais “IKEA cilvēki nebrauc ar grezniem auto un nenakšņo luksusa viesnīcās” un IKEA ir milzīgs eksportētājs un nodarbinātības avots Zviedrijā.

 Relatīvi vienlīdzīga ienākumu sadale ir patriotisma pamats. Izklaidei mēs, protams, varam spriedelēt par ekonomiskās politikas labējumu un kreisumu, bet reāli ceļš uz priekšu ir tikai viens: kaut kas, kas izskatās pēc labklājības valsts (ja to interpretē kā vienlīdzīgāku ienākumu sadalījumu un vienlīdzīgas iespējas).

Latvijā tik populārais labējās ekonomiskās politikas modelis vienkārši nespēj radīt pietiekamu uzticības un cieņas atmosfēru sabiedrībā, lai nodrošinātu attīstību. Bet tā kā pamatīga ienākumu pārdale rada neefektivitāti ekonomikā, kreisais labklājības valsts modelis var strādāt tikai ekstrēmas ziemeļvalstu tipa meritokrātijas apstākļos, kura kompensē šo neefektivitāti. Vienkārši izsakoties, kā mazai valstij mums nav īpašas izvēles – mūsu ceļš uz priekšu ir ziemeļvalstu iemītajās pēdās sniegā.

Starp citu, augstais uzticības līmenis ziemeļvalstu sabiedrībās nav nemaz tik sens fenomens. Arī Skandināvijas valstis 19. gadsimtā un pat 20. gadsimta sākumā raksturoja iekšēja so­­ciālā spriedze, ienākumu nevienlīdzība, neticība valstij un, tāpat kā mums tagad, masveida emigrācija. Taču tagad šīs valstis ar iespējami vienlīdzīgu ienākumu sadalījumu ir laimīgākās pasaulē. Tātad, šis nelaimīgums nav kaut kas iedzimts. Mēs neesam nolemti šim “Mēr­nieku laiku” sabiedrības modelim (tāpat jau, ilgi “izvilkt” šādā režīmā mazas nācijas nevar). Bet pārmaiņas nozīmē jaunu sociālo līgumu, citiem vārdiem sakot, jaunus principus, kā strādā gan politiskās partijas, gan arī uzņēmēji un visi pārējie. Jautājums ir, vai sabiedrība spēs izdarīt šādu “leap of faith”?

By gundarsdavidsons

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s