Par caurspīdīgumu

Pavasari daudzās ASV ģimenēs nāk ar lieliem satraukumiem. 6-8 gadus veco bērnu vecāki ar trīcošām rokām ver vaļā pasta kastes un aploksnes, gaidot no pašvaldības informaciju par kādu lēmumu. Gandrīz nekam bērnu turpmākajā dzīvē vairs nebūs tāda nozīme kā šim vienam lēmumam: vai bērns ir uzņemts Advanced Placement grupā skolā. Daudzās ASV pašvaldībās, kurās vecāki nav tik turīgi, lai sūtītu savas atvases dārgās privātskolās, skolas piedāvā t.s. Advanced Placement grupas, t.i. atsevišķu novirzienu ar more challenging saturu. Dažādās vietās šīs plūsmas sākas citā vecumā, bet parasti tas notiek 1. vai 2. klasē. Tā kā, lai tiktu šajās plūsmās, ir jāiziet atlase, pirmajos skolas gados visu bērnu intelektuālās spējas un spējas mācīties tiek “svērtas un vērtētas”. Tas notiek, izmantojot kā standartizētus IQ testus un mācīšanās spēju testus (internetā var uzmeklēt, kas ir CogAT vai NNAT2), tā arī skolotāju novērojumus. Šīs vērtēšanas rezultāts ir bērnu sadalīšana “kastās”: tie, kuri ir virs noteikta sliekšņa, turpmākos gadus pavadīs mācoties kopā ar līdzīgiem sarežģītāka satura priekšmetus, tie, kuri paliek zem – arī mācīsies kopā ar līdzīgiem standarta vielu. Pēc būtības jau šajā 6-8 gadu vecumā, pašiem bērniem vēl īsti to neapzinoties, viņu liktenis ir izlemts. Netikšana Advanced Placement klasēs ir īsta traģēdija vecākiem, jo ja ienākumi nav augsti, labā koledžā tikt būs grūti, kas, savukārt, nozīmē zemāku sociālo statusu un ienākumus.

Latvijā šāda bērnu sadalīšanas “kastās” tik agrā vecumā var likties šokējoša, bet īstenībā tā balstās uz ASV sabiedrības sociālā kontrakta vienu no pamatprincipiem: meritokrātiju, kura, savukārt, ir būvēta uz caurspīdīgumu. Caurspīdīgums nav tikai tāda skandināvu izklaide, bet visa attīstītā pasaule, ieskaitot Koreju un Japānu, caurspīdīgumu (kas attiecas uz cilvēku spējām un zināšanām) liek savas sabiedrības pamatā. Jau no ļoti agra vecuma amerikāņi zina, kādas ir viņu un visu apkārtējo spējas, jo to parāda CV, sākot jau no 6 gadu vecuma. Piemēram, PhD selektīvā augstskolā norāda uz iziešanu cauri pamatīgai filtru sistēmai ne tikai attiecībā uz IQ, bet arī uz darbaspējām. Attiecīgi darba devējs ļoti precīzi redz, ko viņš saņem. Var teikt, ka tas ir standartizēts produkts, taču tas ir produkts, kas atbilst viņa vajadzībām. Un labākais, ka šie vērtējumi sakrīt: arī darba ņēmējs zina savu spēju robežas. Caurspīdīgums atvieglo līguma noslēgšanas procesu un nodrošina galveno sabiedrības funkciju: sadalīt cilvēkus atbilstoši spējām. ASV visi jau no agras jaunības apzinās, vai viņiem ir dotības mācīties augstskolā, vai labāk izvēlēties armiju, policiju, vai arī vienīgā iespēja ir sports.

Attīstītās valstīs caurspīdīgums kā sabiedrības princips neattiecas tikai uz izglītības sistēmu, bet uz visām attiecībām sabiedrībā.

Caurspīdīgums ir nepieciešamais priekšnoteikums attīstībai jebkurā jomā.

Daži piemēri kā tas strādā:

ASV darbaspēka mobilitātes pamatā ir ļoti likvīds nekustamo īpašumu tirgus. Taču tas nav iespējams, ja nav caurspīdības attiecībā uz cenām (ja tirgus nav caurspīdīgs, tad daudz laika un enerģijas tiek notērēts, tirgojoties un turot augstas cenas) un nav izveidota motivācija īpašumus neturēt. Par to, lai tā būtu, ar likumdošanas palīdzību, rūpējas valsts.

Līdzīgi darbojas kredītreitingi, kuri ir pieejami ļoti plašam personu lokam (praktiski visiem, kuri slēgtu ar jums kādu ilgtermiņa līgumu). Arī tiesu sistēmas nozīmīgā loma valsts attīstībā ir tieši caurspīdīgums: cik lielā mērā tā nodrošina skaidrību par iespējamo iznākumu.

Latvijā caurspīdīguma trūkums ir kā tāda svaru bumba pie kājas, kas velk mūsu attīstību visās jomās. Daži caurspīdīguma pleķīši tiek uzspiesti no ārpuses: kā PISA salīdzinājumi vai starptautiskie augstskolu reitingi. Un tie mums laiku pa laikam izraisa problēmas un plašu taisnošanās kampaņu. Bet citādi akciju tirgus mums neattīstās, jo gadiem var uzspļaut uz mazajiem akcionāriem; tiesas ir vāji prognozējamas; pat bērnus skolā sūtot nav īsti skaidrs, uz ko mēs parakstāmies, jo vājie PISA rezultāti netiek uzskatīti par problēmu. Arī viens no emigrācijas iemesliem ir izglītības sistēmas degradācija un nespēja “atklāt” cilvēku kvalitāti. Daudzi, kuru spējas patiesībā vairāk atbilst arodskolas prasībām ieguva “divas augstākās”, attiecīgi sagaidot līdzīgu vērtējumu no pasaules. Kad izrādījās, ka darba tirgus šos diplomus nopietni neuztver, dabiskais veids, kā pārvarēt psiholoģisko traumu, bija nolādēt “šo valsti” un dodoties uz ārzemēm strādāt nekvalificētu darbu, jo, protams, sēdēt ar “divām augstākajām” dzimtās mazpilsētas RIMI kasē ir pazemojoši.

Latvijā izpratne par caurspīdīgumu ir ierobežota, daudzreiz ar to domājot dažādu dokumentu publicēšanu bez jebkāda mērķa, vai arī ņemšanos ap politiķiem. Tā ir kļūda: caurspīdīguma jēga ir noņemt neskaidrību par citu sabiedrības locekļu īpašībām (godīgumu, spējām, attieksmi pret darbu utt.), vienalga, vai tas attiektos uz privātpersonām un uzņēmumiem, vai valsts sniegtajiem pakalpojumiem.

Tātad – katram sabiedrības loceklim, runājot ar citu vai kontaktējoties ar kādu uzņēmumu, būtu jābūt pieejamai svarīgākajai informācijai par pretējo darījuma pusi.

Protams, ir lietas, kuras prasa ilgāku laiku, piemēram, tiesu caurspīdība (prognozējamība) diez vai ir panākama uzreiz, taču ir virkne jomu, kur tiešām nesaprotu, kā interesēs ir slēpt informāciju. Piemēram, Norvēģijā, Somijā, un gan jau pārējās ziemeļvalstīs, katram valsts iedzīvotājam ir pieejama informācija par visu citu iedzīvotāju individuāli nomaksātajiem nodokļiem. Tāda atklātība, pirmkārt, dod ieguldījumu savstarpējas uzticēšanās kultūras nostiprināšanā un noteikti uzlabo nodokļu maksāšanas kultūru. Abas ir akūtas Latvijas problēmas. Kāpēc mums ir tik grūti publiskot šādu informāciju? Lai slēptu to ienākumus, kuri nemaksā nodokļus?

Caurspīdīgums vienmēr ir godīgo interesēs. Es neticu, ka Latvijā vairākums cilvēku un politiķu ir krāpnieki. Atzīšos, es ar nepacietību gaidu, kad bankas beidzot izveidos normālu personu kredītreitingu un maksājumu disciplīnas datu bāzi, jo es ceru, ka tad saņemšu labāku attieksmi nekā situācijā, kad banka nevar noteikt, vai esmu krāpnieks vai nē. Arī politikā, ja telpā ir 100 dažādi politiķi, protams, ka vislielākajam zaglim būs vislielākā interese, lai publika viņus nespētu atšķirt un uztvertu kā kaut kādu vidēju “visi zog” tipu, savukārt tam, kas ir godīgs, caurspīdīgums ļautu sevi nodalīt no zagļu gala. Necaurspīdīgums ir zagļu, muļķu un krāpnieku interesēs – jo lielāks zaglis esi, jo lielāks konfidencialitātes un “komercnoslēpumu” piekritējs būsi. Caurspīdīgums, savukārt, atalgo gudros, čaklos un godīgos: jo godīgāks un kompetentāks esi, jo lielāks ieguvums.

Ko praktiski darīt?

Es jau zinu, ka politikas zinātnieki, kuri karjeru ir būvējuši uz “caurspīdīguma robežu analīzes”, man uzreiz iebildīs, ka “caurspīdīgums ne vienmēr ir labs”. Protams, ka nav. Tipisks piemērs it tiešraides no MK sēdēm. Ko īsti mēs ar to panākam: vai tā dod pilnīgu priekšstatu par to, kas un kā tiek lemts? Nē, nedod, jo ir arī Saeimas frakcijas un Koalīcijas padome, tajā pašā laikā šai populistiskajai darbībai ir arī izmaksas: vēl mazāk diskusijas pēc būtības MK un vēl mazāk atklātības. Tātad, neko īpaši neiegūstot caurspīdīguma ziņā, mēs esam zaudējuši vietu, kur ministri varētu atklāti diskutēt. Vēlreiz uzsveru: caurspīdīgums ir līdzeklis parādīt svarīgāko.

Tad kā tehniski atšķirt svarīgo no nesvarīgā? Varu ieteikt vienkāršu principu, kā nepazust kārtējos “nepieciešama dziļāka analīze” un “vajag diskutēt”. Mēs varam pieņemt vienkāršu principu: jebkas, kas kādā attīstītā valstī ir atklāts, var būt atklāts arī pie mums.

Vadoties pēc šāda principa mēs varam kļūdīties, jo arī citas valstis kļūdās, taču šo kļūdu izmaksas sabiedrībai būtu niecīgas salīdzinot ar to ļaunumu, ko nodara vispārēja informācijas slēpšana (vai vēl jo vairāk, ilgstoša “pētīšana” un “diskutēšana”). Arī augstāk minēto MK tiešraižu gadijumā…labi, tas varbūt īpaši neuzlabo caurspīdīgumu, var teikt, ka tā pat ir kļūda, taču no otras puses, diez vai šīs tiešraides nodarīs kādu īpaši lielu ļaunumu.

Caurspīdīgums nav panaceja pati par sevi, bet tā ir kā vilkme skurstenī. Ja šīs vilkmes nav, tad neko vairāk kā piedūmotu istabu nevar iegūt, bet, ja tā ir, tad, dažkārt pārsteidzoši ātri, it kā pati no sevis, aizdegas liela un silta ekonomikas attīstības liesma.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s