Pirmkārt, iesaku izlasīt, manuprāt, ļoti izsmeļošu IeM ziņojumu par šo tēmu. Vienkāršiem vārdiem – tur teikts, ka ar šo pasākumu mēs esam atbalstījuši dārgu nekustamā īpašuma (NĪ) biznesu Jūrmalā un Rīgā, kā arī “Rietumu banku” un gan jau, pastarpināti caur NĪ sektora atbalstu, arī citas bankas. Īpatnēji, ka pēc šā ziņojuma lēmēji nenonāca pie lēmuma izbeigt šo eksperimentu, lai gan viss ziņojumā teiktais norāda uz to, ka šāda prakse nedod nekādu labumu ne Latvijas ekonomikai, ne arī iedzīvotājiem.
Apskatīsim parastos arguments par uzturēšanās atļauju tirgošanu.
1. Šīs normas ir nenozīmīgas. Tā sakot: “nu lai tak strādā, ja mums netraucē”. Apmēram tāds viedoklis, šķiet, ir Vjačeslavam Dombrovskim, kad viņš kā pamatojumu min to, ka tas neapdraud nacionālo drošību – tātad viss kārtībā.
2. Pretēja ideja: tās ir nozīmīgas investīcijas un “nauda nesmird”. 2011. gada sākumā A.Šlesers izteicās, ka mums tā trūkst investīcijas, ka uzturēšanās atļauju tirgošanos varētu atcelt tikai tad, ja mēs atrastu naftu.
3. Šīs investīcijas nes līdzi investīcijas ražošanā (kaut gan tiešā veidā ieguldījumi kapitālsabiedrību pamatkapitālā, pēc IeM vērtējuma, ir “niecīgi”)
Neviens no šiem argumentiem nav pārliecinošs
Par 1. Ja normas ir nenozīmīgas, tad kāpēc mēs šādu ētiski šaubīgu praksi uzturam? Nenozīmība nozīmē tikai to, ka šo praksi var nesāpīgi izbeigt, jo nekāda negatīva ietekme nebūs. Esmu arī dzirdējis argumentu, ka “investori uz mums paļaujas”. Manuprāt, mums nebūtu īpaši jāsatraucas par šiem investoriem. Bet, ja mums tiešām rūp viņu viedoklis, nav grūti iestrādāt likumdošanā pakāpenisku šo normu atcelšanu.
Par 2. Mums nevajag investīcijas NĪ! 2010. gadā, kad vēl nebijām pilnībā izgājuši no krīzes, varbūt tas bija adekvāti, bet laiki mainās un tagad mēs drīzāk virzamies pārkaršanas virzienā. 2012. gadā Latvijas tekošais konts visdrīzāk jau būs negatīvs. Piedevām, mēs ciešam nevis no pārliekās naudas ieplūdes no Rietumiem, bet taisni Austrumu nauda, ar visiem saviem riskiem, nāk Latvijā lielos apjomos. Tas izskatās pēc tā paša grābekļa, uz kura kāpām 2004-2007: tāpat kā toreiz mēs subsidējam nekustamā īpašuma sektoru, attiecīgi samazinot eksporta sektoru konkurētspēju. Kāpēc īsti?
Pie tam, vai regulāras banku krīzes tiešām nav iemācījušas, ka nauda nav neitrāla? Tā nāk kopā ar savu īpašnieku uzskatu sistēmu par tiesiskumu un uzņēmējdarbības tradīcijām. Un tā, atvainojiet, Krievijā, tāpat kā Latvijā, noteikti nav labākā pasaulē.
Par 3. Augstākminētajā ziņojumā ir minēts piemērs, kā krievu zinātnieks vispirms pārcēlies uz Latviju pats, tad atvēris ražotni. Tas varētu būt viens no saprātīgākajiem argumentiem “par”.
Tomēr tādā gadījumā šis ir vāji mērķēts mērs. Tikpat labi mēs varētu dāvināt visiem lidostā iPad un pēc tam priecāties, ka kāds no tiem, kuri saņēma šo dāvanu, kaut ko ir investējuši Latvijā. Gan jau, ka būtu taisnība… Kāpēc nevar pārdot atļaujas taisni tiem, kuri taisās dibināt jaunu ražošanas uzņēmumu (un anulēt, ja tā izrādās blefošana)? Pie tam, neesmu pārliecināts, vai uzturēšanās atļauja tiem, kuri grib investēt, ir jebkad bijusi problēma. Mēs visi zinām diezgan daudz populārus ārzemju uzņēmējus un algotus darbiniekus, kuri Latvijā dzīvo gadiem.
Citi argumenti pret uzturēšanās atļauju tirgošanu
Taču ir daži nozīmīgāki argumenti, lai uzturēšanās atļauju tirgošanos izbeigtu. Manuprāt, svarīgākie:
A. Šīs normas neadekvāti sadārdzina NĪ sektora kvalitatīvo galu, tādejādi apgrūtinot augsti kvalificētu (un apmaksātu) speciālistu piesaisti. Un attiecīgi, vājina augstas pievienotās vērtības uzņēmumu konkurētspēju. Pa laikam nākas dzirdēt pagalam mulsinošu argumentu: “tas tāpat uz Latvijas iedzīvotājiem neattiecas, – runa ir par ekskluzīviem īpašumiem Rīgā un Jūrmalā”. Kā to saprast? Vai mēs kā pašsaprotamu pieņemam faktu, ka latviešiem vienkārši nepienākas dzīvot skaistā vidē pie jūras vai augstas arhitektoniskas kvalitātes ēkās Rīgā? Mūsu vieta ir Pļavnieku blokmājās un pussabrukušās būdās?
Šī bauriskā pašvērtības sistēma noved pie nelabvēlīgām sekām. Pieņemsim, ka kāds Latvijas IT sfēras uzņēmums pēkšņi ir sagrabinājis naudiņu, lai noalgotu augsti kvalificētu latviešu speciālistu, kurš gadiem jau strādājis ārzemēs. Speciālists izvērtē plusus un mīnusus. Jau tā aprēķins neiznāk sevišķi spīdošs, taču teorētiski draņķīgo veselības aizsardzības, izglītības un drošības piedāvājumu varētu kompensēt ar augstāku dzīves vides kvalitāti, lasi, – nekustamo īpašumu. Taču – nē, izrādās, ka, saskaņā ar valdošo koncepciju un subsīdiju sistēmu, kvalitatīvi īpašumi ir rezervēti Austrumu “naftas naudai”. Pārējiem ir paredzēts dzīvot blokmājās.
Izcilu speciālstu tirgus jau sen ir globāls. Nekustamais īpašums var būt ļoti svarīgs ierocis, kā kompensēt citus Latvijas valsts trūkumus un piesaistīt augstas klases speciālistus, kā vietējos, tā ārzemniekus. Tas ir viens no retajiem mainīgajiem globālā pasaulē, ko maza valsts var kontrolēt. Citā ziņā – darba samaksas, darba vides, izglītības iespēju, veselības aizsardzības sistēmas – mēs ar lielām valstīm nespēsim konkurēt nekad. Taču, ja gribam, mēs varam izveidot nodokļu un nodokļu atlaižu kombināciju, lai Jūrmalā pirmajā rindā pie jūras dzīvotu uz eksportu strādājoši uzņēmēji, otrajā – uz eksportu strādājoši zinātnieki, trešajā – pārējie zinātnieki utt.
B. Tiešā fiskālā ietekme ir neskaidra un ilgākā termiņā var būt negatīva. Ziņojumā ir norādīta fiskālā ietekme – iemaksātās nodevas un nodokļi. Taču tā nav pilna aina. Kopš 2010. gada jūnija uzturēšanās atļauju pieprasījumu iesniegušas 3869 personas. Kāda ir mūsu integrācijas programma attiecībā uz šiem cilvēkiem? Vai kāds ir aprēķinājis gaidāmās integrācijas izmaksas, kas būs jāmaksā vismaz 3 paaudžu laikā, bet, visdrīzāk, vēl ilgāk? Šlesers kādreiz stāstīja, ka lielākā daļa no šiem cilvēkiem šeit tāpat nevēlas dzīvot. Pieņemsim, ka tā, tikai tad atkal zūd vienīgais kaut cik racionālais arguments: tas, ka “atnes līdzi investīcijas ražošanā” (3-ais arguments augstāk).
C. Makroekonomiskā ietekme visdrīzāk nav liela, taču tā ir negatīva, padarot pievilcīgāku uz vietējo tirgu vērsto pakalpojumu sektoru un samazinot eksporta sektora konkurētspēju. A punktā runāju par negatīvo ietekmi uz augstas pievienotās vērtības uzņēmumu konkurētspēju, kas ir specifiska šiem mēriem. Taču jebkuram NĪ sektora atbalstam ir negatīva ietekme uz ekonomikas konkurētspēju. Diskusijās par konkurētspēju dažkārt novērojams tāds pārpratums: mēs it kā pieņemam, ka konkurētspēja ir kaut kas ārējs, ar ārējiem tirgiem saistīts. Tā nav. Valsts konkurētspēju nosaka tas, kā mēs iekšēji spējam attīstīt savus cilvēkresursus un tad pārdalīt tos. Vienkārši izsakoties: vai mūsu labākie prāti veido un mēģina pārdot pa visu pasauli eksporta produkciju, vai arī strādā bankās un par notāriem. Ir milzīga atšķiriba kādā veidā nauda ienāk valstī, vai tā ienāk caur NĪ sektoru vai arī caur eksportu. Vienkārši izsakoties, – tam, kuram pirmajam ir nauda, ir arī vislielākā vara. Vai tiešām mēs to nezinām? Atcerēsimies burbuļa gadus, kurš pelnīja visvairāk? Pareizi, pirmkārt, bankas, tad NĪ sektors, tad visi, kas apkalpo šos sektorus kā juristi, notāri, tad visi pārejie. Tajās valstīs, kuras tiešām vēlas būt konkurētspējīgas, valsts rūpējas, lai tā ķēde sāktos no eksporta sektora. Tāpēc, piemēram, darbs bankā prestiža ziņā ievērojami atšķiras Vācijā un Lielbritānijā. Vācijā tas ir pakārtots sektors, kamēr Lielbritānijā nē.
Pašlaik mēs ar savu politiku jocīgā veidā un labprātīgi importējam Krievijas, kā ekonomisti teiktu, “Dutch disease” – situāciju, kad dēļ milzīgās naftas naudas ieplūdes pārējie sektori zaudē konkurētspēju. Kopš 2010. gada 1. jūlija “investīcijas”, kuras saistītas ar uzturēšanās atļauju tirgošanu, ir 220 miljoni latu*, -it kā neliela summa priekš valsts, tomēr diezgan droši tā daudziem jauniem, talantīgiem cilvēkiem lika izvēlēties karjeru juristu kantoros, nekustamā īpašuma sektorā, bankās utt.
Apkopojot, – termiņuzturēšanās atļauju tirgošana ir pamatā banku, nekustamā īpašuma un juridisko pakalpojumu sektoru atbalsts (nodokļu maksātāju subsīdija) ar ilgtermiņā negatīvām sekām sabiedrībai. Par šīm sekām maksāsism mēs visi kopā.
*)No iepriekšminētā IeM ziņojuma. Attiecas ne tikai uz nekustamo īpašumu, bet uz 23. panta pirmās daļas 3, 28, 29, 30 punktiem.
gundars davidsons 
Hmmm… nav laika baigi izplūst, bet… (d)efekti tiešam ir dažādi:
1) Negatīvais: sadārdzinās dārgais nek. īp. gals. Un diemžēl izskatās, ka attiecīgi nākamā cenu kategorija velkās līdzi. Tobiš, ja ir piedavājuma trūkums lukss kategorijā, tad nākamajā kategorijā arī agri vai vēlu tāds rodas.
2) Pozitīvais: “iebraucēji” iekārto savas mājas un kaut kas atlec Latvijas tirgotājiem, mēbeļu ražotājiem, būvniekiem un citu pakalpojumu sniedzējiem.
3) Pozitīvais: tiešām ir vairāki pozitīvi “evidence” par to, ka “iebraucējs” nopirka māju Jūrmalā, bet drīz vien atskārta, ka dzīve Jūrmalā ir garlaicīga – tik jūra, priedes un pāris restorāni. Un izdomā sev izklaidei nopirkt kādu uzņēmumu vai attaisīt kādu rūpnīcu. Šobrīd ir vairāki palaisti investīciju projekti (t.sk. ar ES fondu atbalstu), kuras darbojas šādi “iebraucēji”.
4) Negatīvais: nevar zināt cik ļoti noturīgi ir “iebraucēju” plāni attiecībā uz savām rotaļlietām – rūpnīcām, veikaliem utt. Vienā dienā apniks, aizklapēs bodi ciet un prom.
5) Negatīvais: šie iebraucēji turpina gāzt iekšā līdzekļus LV banku sistēmā, kas varbūt nebūtu slikti, taču pārsvarā tiek ieguldīts pieprasījuma nevis termiņdepozītos (acīmredzot nesenās mācības ietekmē). Tātad šodien ir, rītdien var arī nebūt. Tas var radīt mānīgu priekšstatu par banku sektora stabilitāti.
6) Un tad ir pēdējais, bet ne mazāk nozīmīgais, kas metās acīs. Šie cilvēki pārsvarā nemaz netaisās integrēties sabiedrībā. Visbiežāk šie cilvēki “vārās savā katlā” – savi tusiņi, dzīvo blakus, bieži kopīgs bizness. Vienīgi bērni skolā būtu jālaiž, bet bieži aizsūta vnk uz Londonu. 😀
Kopumā piekrītu tavai argumentācijai. Ir ātrie ieguvumi kā investīcijas (t.sk. rūpniecībā), fiskālie. Bet vidējā un ilgā termiņā tas tiešām rada problēmas gan no makroekonomiska aspekta raugoties, gan no soc. aspekta. Vienīgi jautājums ir par to, ka, ja vienā svaru pusē ir makro ieguvums, bet otrā soc. aspekti, tad kā izmērīt, kurš ir smagāks (tas ir – svarīgāks)?
Diezgan nežēlīgi – paziņot, ka pēdējos 2 gados daļa LR pilsoņu ar sava NĪ pārdošanas faktu ir nodarījuši ļaunumu savai valstij tikai tāpēc, ka darījuma rezultātā vidējais LR pilsonis ir kļuvis bagātāks nevis notikusi vienkārša naudas pārbīdīšana no viena pilsoņa pie cita.
Par konkrētiem punktiem .
A: Divos gados 597 darījumi Rīgā par vidēji 132k LVL un 398 darījumi Jūrmalā par vidēji 174k izklausās stipri par maz lai tas “neadekvāti sadārdzinātu” jebkādu NĪ tirgus galu. 2009. gadā Rīgā vidēji tika veikti vidēji 792 NĪ pirkšanas/pārdošanas darījumi mēnesī. Pie tādas intensitātes 300 darījumi gadā sastāda 3%.
B: Atsevišķi analizēt iemaksāto nodevu/nodokļu apjomu ir bezjēdzīgi/kaitīgi. Ar šādu analīzi var strauji nonākt pie secinājuma, ka vajadzētu pārstāt maksāt pensijas un pabalstus, jo pensionāru kopīgā fiskālā ietekme ir negatīva.
C: Šajā daļā tiek apgalvots, ka pakalpojumu sniegšana ārvalstniekiem samazina eksporta konkurētspēju. Izklausās pēc sapīšanās definīcijās. Kā arī tiek runāts par darbaspēka sadales problēmu. Cik daudz cilvēkstundas klerku/notāru pakalpojumu viņi aizņem? Ja tās ir 100h uz iebraucēju, par ko es šaubos, tad tas rada darbu 20 notāriem/klerkiem. Sanāk mazāk nekā 1 vidusskolas klase. Vai tiešām 20 papildus notāri ir tik liela problēma, lai pret to būtu jācīnās? Turklāt paralēli šo notāru iznīcināšanai mums vajagot iegūt “augstas klases speciālistus”. Jep, sapīšanās definīcjās.
Papildus – aptuveni salīdzinot pašreizējo situāciju ar scenāriju, kurā šīs atļaujas netiktu tirgotas:
1) LR iedzīvotājiem pieejamais kapitāls, kuru izmantot pēc saviem ieskatiem (tajā skaitā investīcijām): +220 miljoni
2) Tieši izmērāmie pienesumi valsts kasē: 2 miljoni
3) Iedzīvotāju skaits, kas maksā PVN (kopējais nodokļa apjoms nav izmērāms): +4000
4) Iedzīvotāju skaits, kas kandidē uz pensijām/pabalstiem: +0
Ieveribas verts komentars augstak. Centishos atbildet, par nozelosanu diez vai agrak kaa sestdien, 3. nov
Vairāki komentāri:
1. Gribēju precizēt, ka ar “latviešiem” domāju visus tos, kam primārā identitāte saistās ar Latviju, neatkarīgi no etniskās piederības. Tadus vārdus kā “latvijieši” netaisos lietot.
2. Par komentāru augstāk tikai viena piebilde: valsts = pārdale. Vienmēr. Valsts loma ir pārdalīt resursus tā, lai tie nodrošinātu nācijas izdzīvošanu un attīstību. Lielākas valstis vēl var mēģināt pārdalīt no citām nācijām, uzspiežot tiem neizdevīgu politiku vai ar kara palīdzību, bet mazas valstis par izdzīvošanu cīnās ar iekšējas pārdales palīdzību. Tas prasa no mazām valstīm lielāku garīgu spēku, vienotību, un spēju upurēties kopēja labuma vārdā…. Jā, tādas aizmirstas vērtības. Mums tas liekas tik neierasti tāpēc, ka līdz šim mēs no šim izvēlēm esam bijuši negribot pasargāti – pamatā mēs neko lēmuši neesam. Ja neskaita brīvvalsts laikā, un tad gan mēs vai kā pārdalījām! No kurienes radās tās skaistās muižiņas, ko Latvijas valsts dalīja latviešu inteliģencei? Agrārreforma. Tā bija brutāla pārdale, nezinu, cik ētiska, bet… Tagad mūsu uzdevums ir iekšēji pārdalīt resursus par labu eksportētājiem, pasaules klases zinātniekiem, izlases skolotājiem. Baltvācieši vairs apkārtnē nav, no kā pārdalīt?
3. Manis rakstītā loģikas koks: 1. jautājums: vai atļauju tirgošana ir nozīmīga vai nē? Ja “nē”, – to tāda neētiska ķēmošanās ir nekavējoties jātceļ, ja “jā” , nonākam pie 2. jaut: vai tā ir nozīmīga makroekonomiski (C. punkts) vai nozīmīga tikai ekskluzīvajam NĪ sektoram (A. punkts). Mans viedoklis, – tas ir nozīmīgs mērs, visdrīzāk maznozīmīgs makroekonomiski (bet ar negatīvu zīmi), bet nozīmīgs NĪ sektoram (arī ar negatīvu zīmi). Atļauju tirgošanas aizstāvji parasti mazliet planē tēmā: ta viņiem “tāpat tam nav nekāda nozīme”, ta atkal “bet kur dabūsim vērtīgās investīcijas?” un galu gala “vai tev žēl?”. Jā, žēl, skat. nākamo punktu.
4. Skaidrojums kāpēc vispār tāda ņemšanās par it kā marģinālu tēmu: globālā konkurence mūsdienās ir par galvām. Atvainojos, bet vienkāršas darba rokas vai kapitāls mūsdienu globālā pasaulē ir pieejams neierobežoti. Galvas ir tas, kas tiek medīts. Taču, kā jau esmu teicis – ar tiem gudrajiem cilvēkiem ir problēma: viņus nevar piečakarēt. Neiestāstīsi viņiem ne kaut kadas pasakas par to, cik vērtīga lieta ir “nacionālā buržuāzija” vai “latviskā zinātne”, ne citas līdzīgas blēņas – viņi labi zin savu vērtību un labi saprot, kad viņiem stāsta muļķības. Tāpēc Latvijas attīstības atslēgas jautājums ir “ko piedāvāt smadzenēm?” Kā noturēt tos cilvēkus, kuri spēj izveidot jaunas pasaules klases firmas, uztaisīt pasaulē pārdodamus produktus un pārdot tos ar reklāmas kampaņu, par kuru sajūsminātos visā pasaulē? Pārējie jautājumi (demogrāfija, dzimstība, ekonomikas izaugsmes vecināšana utt.) ir īstenībā cīņa ar hroniskas smadzeņu trūkuma slimības simptomiem.
Un te nu rodas jautājums: vai mēs vispār varam ko piedāvāt šādiem cilvēkiem? Potenciāli, ja neskaita dabisko vēlmi dzīvot tajā kultūrā, kur cilvēks ir uzaudzis, nav tik daudz lietas, ko nabadzīga valsts var dot. Bez īpašas analīzes, varu iedomāties trīs: i) dzīves kvalitāte/nekustamais īpašums; ii)pasaules klases pamata un vidējā izglītības sistēma (ja spēsim piedāvāt kaut ko, kas ir pārāks par Angliju vai Īriju, tauta plūdīs atpakaļ); iii) saprātīgi kvalitatīva bakalaura līmeņa izglītība. Ņemot vērā, ka pārējais viss ir pamatīgs un praktiski nekontrolējams mīnuss, salīdzinot ar jebkuru civilizētu valsti, šim i) – iii) būtu jābūt valstiski svarīgām jomām… Lai izglītības ministram veicās divas pēdējās, par pirmo arī stāsts augstāk.
Kvalitatīva nekustamā īpašuma pieejamību pamatā ierobežo birokrātija nevis papildus 1000 mājas, ko nopērk ārzemnieki. http://www.doingbusiness.org/rankings – būvatļauju sarežģītība 113. vietā no 185. Ja gribat piedāvāt “smadzenēm” labu NĪ, tad ļaujiet viņiem to būvēt nevis vienkārši aizliedziet to iegādāties kādai citai cilvēku apakškopai.
Par upurēšanos – ar atļauju tirgošanu Latvija efektīvi pārdala resursus no citām valstīm par labu sev, kas it kā esot lielo valstu prerogatīva. Atteikšanās no tā būtu LV iedzīvotāju nacionālistiski motivēta materiāla upurēšanās par labu kādas trešās valsts iedzīvotājiem.
Manuprāt, nē, jo nekustamais īpašums nav saražojams bezgalīgi: jebkas, kas pārdots nav atgūstams (ir tikai atpērkams atpakaļ). Ja neceram, ka cenas kritīsies, tad tā ir sevis aplaupīšana. Protams, citādi būtu, ja mēs slepeni domātu nobūvēt visu krastmalu un tagad iesmērējam muļķiem pa miljoniem villas, bet drīz tādas būs visur. Tad ok, tik pagaidām neko par šādu plānu neesmu dzirdējis.
Vispareizākais salīdzinājums būtu ar Otrā Pasaules kara mirušo karavīru ordeņu un ieroču tirgošanos uz ārzemēm: nauda nāk, viss ok, kur problēma? Bet ir, ir problēma…
Nekas fizisks nav saražojams bezgalīgi, bet tas nav arguments pret tirgošanos. Vai mēs aplaupām Krieviju, pērkot viņu gāzi, kuru nav iespējams saražot bezgalīgi un kuras cena, visticamākais, nekritīsies?
Salīdzinājums ar 2.PK ordeņu tirdzniecību tiešām ir adekvāts. Cilvēki rīkojas ar savu īpašumu, nekaitējot citiem, bet kāds no malas grib viņiem to aizliegt. Tā tiešām ir problēma.
Otrkārt, kāds sabiedrībai ir labums no tā, ka jūs vai kāds cits vietējais saņem milzīgas summas? Investējat vietējā ekonomikā? Pheh…Būtu te ASV, – argumentam būtu zināms pamats, bet Latvijā akciju tirgus ir nožēlojams un investīciju iespējas necaurspīdīgas (tas ir vēl viens iemesls, lai valsts piedomātu par to, cik un kam kādi labumi tiek). Ir ļoti, ļoti, ļoti maza varbūtība, ka bijušais īpašnieks ir arī veiksmīgs investors. Visdrīzāk tā nauda aizplūst ārvalstu akciju tirgos vai tiek ieguldīta turienes izglītības sistēmā aizsūtot bērnus prom no “šīs valsts”.
“Kāds sabiedrībai ir labums no tā, ka jūs vai kāds cits vietējais saņem milzīgas summas?” Šāds jautājums iederās VDK nopratināšanā nevis 21. gadsimta Eiropā. Mēs taču esam tikuši pāri posmam, kad cilvēkam vajadzēja partijas atļauju būt bagātam.
Interesanta tēma, it īpaši ņemot vērā, ka vienu tādu investoru ģimeni nedaudz pazīstu caur to faktu, ka viņu jaunākā atvase apmeklē vienu bērnu dārza grupu ar manu meitu. Vēlos izklāstīt savu viedokli no cita skatu punkta, nepievērsdamies ekonomiskai lietas pusei.
Šodienas Krievijā ir tāda sabiedrības daļa kā turīgi režīma bēgļi. Pie tādiem ir pieskaitāma arī šī ģimene. Kā stāstīja ģimenes mamma, tādu cilvēku Krievijā ir relatīvi daudz. Kad runāju pirms gada, zināja stāstīt, ka viņu paziņu lokā esot 5 ģimenes jau “uz koferiem”. Cik nopratu no sarunas, tipiski tie ir vidējā sabiedrības slāņa augšējs gala cilvēki,– tie, kuriem ir savs vidēja izmēra bizness. Un pašreizējos apstākļos pastāv liela šā biznesa “likumīgas valsts pārņemšanas” varbūtība. Tātad, daudzi pakļauti tādam riskam cilvēki rīkojas pēc shēmas: “Biznesu uz ES lielvalsti, Ģimeni kur ērtāk”. No “kur ērtāk” virzieniem pašreiz populārāki ir Čehija un Latvija. Latvija — jo ir ES valsts, nav valodas barjeras un ir vienkārši — nopērc māju Mārupē, kas tāpat ir jādara, un lieta darīta.
Tātad, kāds ieguvums no šādām ģimenēm? Nezināšu teikt par visām, bet konkrēti par šo man pazīstamo gan vēlētos pateikt. Atstājot malā tādas acīmredzamas lietas kā papildu LV ražoto produktu patēriņš u.tt., kā galveno ieguvumu es redzu cilvēkresursu. Šai ģimenē ir divi bērni, viņi dzīvo tepat, Mārupē, dēls apmeklē Latvijas skolu, meita, kā jau minēju, bērnu dārzu ar apmācību latviešu valodā.
Tātad, ja viņi te paliks un projām nebrauks, ieguvums būs divi jaunie latvieši šās ģimenes bērnu personās, proti, cilvēki, kuri jūt piederību Latvijai un prot latviešu valodu (es tāpat kā autors neatzīstu pat vārdnīcās nesastopamo vārdu latviejieši). Ņemot vērā latviešu emigrācijas mērogus, katrs tāds jauns latvietis ir daudz kā vērts.
Protams, nebūt ne tuvu visi tādi iebraucēji izvēlās tādu integrācijas ceļu. Kā te jau minēja, daudzi vienkārši sūta bērnus pa paradumam uz Londonu. Bet tādu, kas iet šo ceļu, nav arī maz, tie noteikti nav vien atsevišķi gadījumi. Manuprāt, pat ja tikai 10% uzturēšanas atļauju programmas iebraucēju ir bērni, un no tiem vien 10% izvēlās integrācijas ceļu, pat šai gadījumā šī programma ir pietiekoši lietderīga lai to neslēgt.
Nepiekritishu. Ir javerte izmaksas/ieguvumi. Kaa rakstu, pasakuma izmaksas ir isteniba lielas. Bet jusu minetaja gadijumaa:
1) nav skaidrs, cik taa ir izplatita paradiba, ja IeM savaa atskaitee varetu pastastit, ka taa mes veicinam imigraciju un tukstoshiem maacaas latvieshu skolas, varetu ari diskutet. Visdrizak tie ir atsevishki statistiski nenozimigi gadijumi, kas neatsver izmaksas;
2) nekur nav teikts, ka tie bus “latvieshi”. Savukart, ja vini paliek pie krievu valodas, tad mes sastopamies ar pamatigam izmaksam sabiedribai…Vienu jau mineju: integracijas izmaksas isteniba ir milzigas un sniedzas paaudzes. Tachu veel… pilniba norobezhojoties no nacionalas temas, bet tiri ekonomiski, krieviski runajoshas kopienas palielinashanas diez vai ir izdeviga, jo taisni samazina iespeju, ka kads atgriezisies. Jo.. latvieshi atgriezhas ar lielaku iespeju nekaa krievi, bet latvieshiem, savukart, ierobezhojums ir tas, ka krievu valodas nezinashana nelauj atrast darbu un atgriezties. Tatad hipoteetiski ietekme var but pat neitrala uz emigracijas bilanci (iebraukushie bremzee reemigraaciju), vienkarsi latvieshus aizstaj krievi..;
3) Ir labaki merki kaa targetet iebraucejus. Piemeram, man ir gruti atrast pretargumentus tadam priekshlikumam: “dot uztureshanas atlaujas uz 5 gadiem gimenem, kur abi vecaki ir ar magistra gradu, sho piecu gadu laika berni jasuta latvieshu skola, pec tam iespejams sanemt pilsonibu”… Merka valstis butu Baltkrievija, Ukraina, Krievija… protams, vinu magistra gradi ir tadi pashi kaa mums, khem, khemm… Tachu taapat, taa ir intelektuala elite, kapec lai mes nemeginatu vinu noslaukt? Ok, tas isti nav priekslikums, vienkarsi ideja, bet ko gribu teikt ir: ja merkis ir veicinat imigraciju, tad ir daudz labaki veidi nekaa shis.